Biju pārsteigts, kad uz pielaikošanas kabīni sāka nest treniņtērpus.
– Kāpēc man vajag treniņtērpu? – jautāju, parādīdamies Renāta Georgijeviča acu priekšā baltā treniņtērpā.
– Man patīk sports.
Gaidu turpinājumu, bet priekšnieks klusē.
– Bet es neesmu ļoti labs, es neeju uz sporta zāli, tad kāpēc man ir vajadzīgas šīs drēbes?
– Kamēr tu strādāsi pie manis, tev būs jādalās ar šo manu aizraušanos.
– Kā?
– No rīta skrienot, par laimi parks ir pie darba. Vakaros dažās dienās ir trenažieru zāle vai peldbaseins.
– Vai tādi pienākumi ir iekļauti darba līgumā? – jautāju, ar šausmām iztēlojoties rīta skriešanu. Es ienīstu sportu un vienmēr esmu izvairījusies no fiziskām aktivitātēm. Kopš skolas laikiem biju klasisks nūģis ar grāmatu un brillēm. Gandrīz visu laiku dažādu iemeslu dēļ man bija atbrīvojums no fiziskās audzināšanas.
– Ja vēlies ar mani strādāt, tad jā. Kā jūs droši vien pamanījāt, Anna Vladimirovna, esmu gatava cilvēkā ieguldīt daudz, bet atdevei jābūt atbilstošai.
Es paskatījos uz sevi spogulī. Vispār man treniņtērps izskatās labi. Es sevi neatpazīstu.
Aizeju uz pielaikošanu, vēl pāris sporta tērpu komplektus un… man atnes peldkostīmus.
Es paskatos ārā no pielaikošanas kabīnes.
– Peldkostīmus nevajag rādīt, vai ne? – Es pārbaudīšu ar priekšnieku.
– Kāpēc ir šis?
– Nu, tas ir kaut kā pilnīgi… atklāti?
– Ja mēs kopā apmeklēsim baseinu, tad tā vai tā, es tevi redzēšu peldkostīmā. Kāda tam ir atšķirība, agrāk vai vēlāk?
– Ļaujiet man vēlāk nopirkt sev peldkostīmu, tas nav biroja apģērbs.
– Nāc jau ārā. Es joprojām tevi redzēju pat bez peldkostīma.
Piesarkusi es parādos aiz aizkara. Esmu ģērbusies viendaļīgā koši sarkanā peldkostīmā. Ģenerālis izliek zīmi viņai griezties. Šausmīgi samulsusi pagriežos no dažādām pusēm. Es nezinu, kas tieši notika ar Renātu naktī, bet tas, iespējams, bija tumsā, bet šeit viss notiek gaismas pārpludinātā telpā.
"Ļoti labi," boss slavē. Viņa skatiens deg. Šajā izskatā nav nekā draudzīga vai vienkārši vienaldzīga. Skatiens valdzinošs, īpašniecisks, apmierināts.
Es ātri skrienu atpakaļ uz pielaikošanu. Viņi man pasniedz nākamo peldkostīmu, un tas nebūt nav sportisks. Šis ir vairāk paredzēts meitenēm, kurām ļoti patīk sauļoties. Nē, šo es nemēģināšu!
– Nav jēgas pielaikot otro peldkostīmu! – es kliedzu no pielaikošanas kabīnes. – Tas nav paredzēts publiskajiem peldbaseiniem. Ja nu vienīgi sauļoties pludmalē. Es nevaru šajā staigāt. Vai ir vēl kādi varianti?
– Nāc ārā, es paskatīšos.
– Par ko? Es tādu nevilktu uz baseinu, lai visi to redzētu.
– Man ir savs peldbaseins.
Es klusēju, nezinot, ko vēl teikt. Šis priekšnieks vēlas ar mani sportot savā baseinā, un lai es būtu šajā peldkostīmā?
– Anija, nāc ārā.
"Es nekādā gadījumā nevarēšu iziet ārā tādā peldkostīmā."
– Vai man pašam nākt iekšā?
"Es eju ārā," es pieklājīgi atbildu un pēc kāda laika tiešām izeju, tikai nevis peldkostīmā, bet jūsu drēbēs, kurās es šeit ierados. – Man ir apnicis mēģināt kaut ko darīt. Vai ir kostīmi? Pārējais nav tik svarīgs.
Ja tagad ģenerālis sāks uzstāt uz peldkostīmu un apakšveļas pielaikošanu, es neiešu uz paaugstinājumu, palikšu savā vietā.
"Kā jūs zināt, Anna Vladimirovna," ģenerālis izsmej acis. – Tātad, protams, bija daudz citu lietu, ko varējām pielaikot un iegādāties. Kaut kā ar mani šefs runā par Aņečku vai Annu Vladimirovnu, bet no viņa lūpām pēdējā uzruna vienmēr izklausās diezgan jocīga.
17. nodaļa
Pirkumu apmaksas brīdi neredzēju, bet redzēju, kā gruzīnu veikala darbiniece Renāta mašīnas bagāžniekā ielika somas ar tām. Es biju šausmās par šo paku skaitu. Un ir arī manas lietas no darba.