Vai varbūt tā ir taisnība, ka šis darbs ir paredzēts tikai atbildīgajiem? Vai arī es nemanot pārvērtos par Veroniku Ivanovnu? Jo pēc dažām dienām es jutos viegli. Dažreiz pienākumu bija vairāk, dažreiz mazāk, bet absolūti nekā neiespējama. Alga ne tikai sildīja manu dvēseli, bet arī deva spēku jebkuram sasniegumam. Tagad jau ātri sakopoju, klausījos mūziku austiņās, gludināju kreklus, kamēr tie lidoja, neuztraucoties, ka sadedzinu dārgo audumu – tikai pirmo reizi trīcēja rokas. Bet jebkura pieredze parādās procesā, un tā parādījās kopā ar pārliecību. Noslaucīju vāzes, joprojām nedaudz satraukusies – tās droši vien ir miljonu vērtas. Bet pārējais ir pilnīgā kārtībā. ES biju laimīgs. Un Veronika Ivanovna bija trīs reizes laimīga. Pēc nedēļas viņa jau mani slavēja, aizmirstot par sākotnējo aukstumu. Retos gadījumos es sveicināju Timuru, viņš pieklājīgi atbildēja, taču nebija novērsis no sava darba, un es viņu nemudināju. Apsargs kabīnē arī sāka atbildēt uz sveicieniem un reizēm pat smaidīt – nu jau visi humanizējas atbilstoši vajadzīgajam standartam!

Un piektdien notika katastrofa. Ne man – Timuram. Atvadījos no viņa, paspēru dažus soļus, bet tad atkāpos. Pareizi, kaut kas nav kārtībā. Pavārs stāvēja nosalis virs galda virsmas. Un es joprojām nekad neesmu redzējis viņu bez kustībām.

Viņa uzmanīgi tuvojās. Viņa priekšā uz paplātes stāvēja kēkss.

– Kas notika? – Es nevarēju pretoties.

«Sadedzināt,» viņš izdvesa, nepaskatīdamies. – Taimeris, iespējams, ir iestatīts nepareizi.

Paskatījos vērīgāk – tiešām, vienā pusē bija pārogļojusies garoza. Bet puisis izskatījās tā, it kā viņš būtu nejauši nogalinājis cilvēku un tagad mēģināja aptvert šo faktu.

– Ja tu to nogriezīsi? – es ieteicu.

– Tas ir aizliegts. Viņi tevi atlaidīs. Lai gan tagad mani tik un tā atlaidīs.

Viņš bija saspiests. Es atcerējos viņa māti – ne velti viņš ar to sāka mūsu iepazīšanos. Jā, tā ir problēma. Bet ne tādā mērā, kā nogalināt sevi?

– Tātad, Timur, mosties! – es pacēlu balsi. – Vēl ir laiks!

«Četrdesmit minūtes,» viņš atbildēja tikko dzirdami.

– UN? – es nesapratu. – Sāc mīklu! Vai jums ir kādi produkti?

– Jā, bet man nebūs laika.

Es jau lidoju pa virtuvi un veru vaļā visus logus, lai pazustu piedeguma smaka. Ieliku kēksiņu maisiņā, ņemšu līdzi, jo tur visiem tas negaršo. Viņa no visa spēka iesita puisim pa plecu:

– Sveiki! Sāc mīklu! Pastāstiet man, kādi produkti jums ir nepieciešami, un es jūs apkalpošu.

Likās, ka viņš bija pamodies un paskatījās uz mani, bet kaut kā piedzēries:

– Karīna… kēksa cepšanai nepieciešamas piecdesmit minūtes.

– Un kas? Liek cepeškrāsnī uz taimera. Vai mūsu priekšnieks uzreiz sāk ar desertu? Protams, nē. Viss nokārtosies laikā, ja atsaldēsi. Un viņi tevi neatlaidīs par to, ka pats tevi neizvilksi – ja neesi bez rokām, vari tikt galā! Vai arī mēs pat atstāsim zīmīti, ka mēs to plānojām speciāli, lai kūka būtu karsta, kad viņš ieradīsies. Mūsu priekšnieks būs sajūsmā par šādu pakalpojumu, par to nav šaubu!

Timura acis iemirdzējās. Viņš taču negribēja šeit raudāt, vai ne? Bet viņš joprojām sāka kustēties – labāk ir mēģināt labot situāciju, ja nu viss izdodas?

Viņš rīkojās tik profesionāli, ka aizrāvās elpa – ātri, skaidri, viena kustība katrai nepieciešamajai darbībai. Es tūlīt pēc viņa nomazgāju krūzes, lai viņš tam netērētu laiku.

– Vai tu studē kulinārijas mākslu? – es čīkstēju, lai pārtrauktu saspringto klusumu.

– Es jau pabeidzu. Es gribēju būt šefpavārs restorānā, bet viņi mani nepieņems bez pieredzes.

– Ak, pazīstama situācija!

«Nazis,» viņš pastiepa roku atpakaļ.