Vasilijs bija nedaudz satraukts. Labi, jūs joprojām nesaņemsit lielu palīdzību no vecmāmiņas, un tā vietā, lai skatītos pa viņas logiem, jūs varat izveidot skatu laukumu, kas būs vēl labāks. Bet ko darīt, ja viņa nav vienīgā, kas saka: "Dari, ko gribi, bet neaiztiec mani?" Viņš pats ar to netiks galā! Kopumā runa ir par reklāmu, nevis par lauksaimniecības atjaunošanu.

"Labi," viņš teica. – Paldies par tēju, vai kas tas bija. Es iešu un tiešām ķeršos pie lietas, kāpēc tērēt laiku. Ejam, Vilks!

Suns piecēlās kājās, notrausās un luncināja asti, norādot, ka ir gatavs doties ceļā.

Pēc tumšās, vēsās mājas pļava šķita neciešami saulaina. Vasīlijs skatījās no viņa rokas, šķielēdams un iztēlojās, kā tas viss varētu izskatīties, ja tur uzceltu sētu un iztīrītu ezeru, uzzīmētu zīmes un izdaiļotu avotu…

– Cik ilgi tu šeit dzīvo? – viņš jautāja.

"Jā, divas ziemas," atbildēja Marjaša.

Viņa gāja viņai blakus, un šķita, ka saule lika viņas rudajiem matiem uzņemt baltas liesmas. Un Mudriks gāja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it kā viņa nemaz nebūtu.

– Un jūs pats šeit visu uzbūvējāt?

"Viņi tikko uzcēla žogu kalnā, bet būdiņas tur bija agrāk." Šī ir slikta vieta: dažreiz cilvēki saslims, dažreiz mazas govis aizklīst mežā un neiznāks, vai arī lauki pārstāj dzemdēt. Tā cilvēki devās prom uz visām pusēm, ciems bija tukšs. Labākā vieta ļaunajiem gariem un visa veida necilvēkiem.

– Un burvis, izrādās, nav ļauns? Kas tur bija?

– Viņš ir no cilvēka, nevis meža asinīm! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arējis un sējis.

"Lai mēs varētu sēt," Vasilijs domīgi nomurmināja.

Vilks, priecājoties par telpu, metās tālu uz priekšu, un tagad viņš ir atgriezies, trokšņaini metās garām un metās uz turieni, kur ganījās govis. Viņa miza atskanēja. Vasilijs pagriezās un sauca, bet kur viņš bija? Suns, ejot apkārt ganāmpulkam, sāka raudāt – tomēr turējās malā. Gans viņu aizdzina.

Govis flegmatiski pārlūkoja zāli. Šajās vietās viņi, iespējams, redzēja radības, un, kas viņiem bija sliktāk, bija tas, ka viņiem bija runt suns. Bet, kamēr Vasilijs skatījās uz ganāmpulku un mežu, viņš pamanīja ko citu.

Pa vecenes mājas logu izlidoja vārna. Turoties zemu, viņa pagriezās pret malu, pie pirmajām eglēm pacēlās augstumā un drīz vien pazuda no redzesloka.

Bet viņš vienkārši bija tur un neredzēja un nedzirdēja nevienu vārnu. Varbūt viņa ieradās vēlāk?

– Bogdans! – Marjaša dusmīgi kliedza, pieliekot plaukstas pie mutes. – Neuzdrošinies izmantot pātagu!

Un viņa klusāk, dusmīgāk piebilda:

– Ak, necilvēks! Es aiziešu pie viņa vai kaut kā tā…

Gans, izmisīgi vēlēdamies aizdzīt Vilku, nocirta pātagu zemē, un suns rūcās atlēca atpakaļ un mēģināja ar zobiem satvert galu.

– Ko tad es daru? – gans nožēlojami atbildēja. – Ņem savu zvēru!

– Vilks! – Vasilijs iesaucās. – Man!

Suns negribīgi klausījās. Viņš aizgāja, joprojām kurnēdams un šķībi skatīdamies uz pātagu, tad devās pie saimnieka, arvien vairāk paātrinot gaitu. Viņš jautri gāja prom, acis mirdzēja, it kā viņš nebūtu izdarījis neko sliktu.

– Nekaunīgs! – Vasilijs pakratīja ar pirkstu. -Kāpēc tu biedē govis? Netālu!

Vilks atlaida ausis, bet drīzāk izrādīšanas pēc – viņš zināja, ka viņi nekad nav nopietni dusmīgi uz viņu – un rikšoja viņam pie kājām.

Viņiem vajadzēja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kāpēc Marjaša devās taisni, uz ezeru. Varbūt kādai zivij? Tur tīkls joprojām karājās viņam uz pleca.

It kā sajutusi neizteiktu jautājumu, viņa pagriezās.

"Tu, Vasja, domā, ka tas viss ir sapnis," viņa teica ar mirdzošām acīm, "tikai mēs jums parādīsim, ka viss ir pa īstam." Sapņā jūs varat redzēt tikai to, par ko zināt vismaz nedaudz, un tas, ko nezināt, neparādīsies. Vai tu zini, kas ir tie lozņiki?