Arī koridorā, kurā stāvēju, nebija draudzīgs interjers. Vienā pusē visā garumā bija pusapaļi logi, kas krēslā ielaida ielu lampu dzelteno gaismu. Otrā pusē bija identiskas durvis un vairāki savādi izliektu formu metāla soliņi. Lampu gaisma šķita blāva, apslāpēta, un pašas griestu un sienas lampas izskatījās pēc antīkām svečturām.

Visa šī dizaineru sacelšanās nosūtīja pār manu muguru zosādas barus. Es negribēju šeit palikt. Manī viss bija pret šo un… šķiršanos no mammas. Astoņpadsmit gadus nodzīvojām blakus, nešķirti pat ne dienu. Es vienmēr zināju, kur viņa atrodas un ko dara, bet kā tagad?

Es lūdzu, lai Pelisay kundze mums atsakās. Nē, nē un NĒ!

Jā, es joprojām nespēju noticēt savām acīm. Es neticēju savām rokām, kājām vai pat galvai. Iespēja, ka esmu vienkārši zaudējusi prātu, bija ārkārtīgi liela, taču es labprātāk būtu devis priekšroku spēcīgam murgam, kur viss, kas mani ieskauj, bija manas drudžainās iztēles delīrijs.

Jo tā nenotiek. Ne reālajā dzīvē!

It kā nejauši dzirdējusi manas domas, gargoils, kas sargāja tajā stundā strādājošo strūklaku, lēnām pagrieza savu šausmīgo ilkņoto purnu pret mani, paskatījās uz pašu logu, pie kura stāvēju, un piemiedza aci. Acīmredzot arī es.

Nu, es viņai piemirsu kā atbildi, šķiet, pirmo reizi mūžā, izpelnoties sev nervozu tikumu.

Dedzības dēļ man lēca noslīdēja no acs. Brīnumainā kārtā man izdevās to noķert pie zoda, bet tagad, pieskaroties ar rokām, nevarēju to uzvilkt. Vajadzēja noskalot ar speciālu šķīdumu un atstāt uz vismaz divām stundām, ko šajā koridorā vienkārši nevarēju izdarīt, un tāpēc noņēmu otru, lai abus ieliktu salvetē. Visas mūsu mantas, arī objektīva maciņš, joprojām atradās nomas automašīnā pilsētas bibliotēkas otrā pusē.

Pie ieejas, kas pastāvēja parastajā pasaulē.

Parastajā pasaulē, kurā, acīmredzot, man vairs nebija vietas.

Es nezināju, kurš daudzus gadus tik maniakāli vajā manu māti. Es nezināju, ko viņam no mums vajadzēja. Taču pirms trim dienām viņš atkal parādījās, lai gan pēdējo pusgadu laimīgi dzīvojām bez viņa klātbūtnes. Brīnišķīgā pilsētiņā Šepvela, kur visi kaimiņi uz ielas viens otru pazina.

Mēs īrējām nelielu divu guļamistabu dzīvokli vecās piecstāvu ēkas otrajā stāvā. Naktīs caur plānajiem griestiem bija dzirdami augšstāvā dzīvojošā kaimiņa soļi, un aiz sienas naktī nepārtraukti tika ieslēgts ūdens. Bet tajā visā bija zināms komforts. It kā mēs neesam vieni visā pasaulē, kas tikai apstiprinājās, tiklīdz kāds no mums izgāja no dzīvokļa.

Šepvelā bija ierasts sveicināt kaimiņus un vienmēr uzzināt, kā viņiem klājas. Pāri ielai dzīvojoša padzīvojusi sieviete lūdza mani aiziet uz veikalu, bet kaimiņš lejā vienmēr pacienāja ar konfektēm, kuras es ik reizi izmetu miskastē divas mājas tālāk.

Man patika saldumi, bet nevarēju atļauties neko pieņemt no svešiniekiem.

Patiesībā es jau grasījos iziet no mājas, kad caur spraugu starp biezajiem aizkariem un logu ieraudzīju pie mūsu ieejas piebraucam melnu džipu. Tas nebija novietots stāvvietā, darbojās motors, lukturi arī, bet, pat gribot, nebūtu bijis iespējams redzēt, kurš slēpjas iekšā.

Mašīna izrādījās visapkārt cieši notonēta.

"Mammu…" es klusi saucu, vispirms pagriežot skaļāk televizora skaļumu gandrīz līdz maksimumam.

Ieņēmusi manu vietu, viņa arī nekustināja aizkarus, bet tiklīdz ieraudzīja džipu, ātri parāva mani aiz rokas, vilkdama prom no loga. Nākamos soļus zināju jau iepriekš, katru posmu pārdzīvojot daudzas, daudzas reizes.

Lai ko mēs tajā brīdī darījām, tiklīdz parādījās draudi, nometām pilnīgi visu. Vecāks paņēma tikai klēpjdatoru un somu bēgšanas gadījumā, bet es paņēmu e-lasītāju un mugursomu. Mantas, pārtika, ūdens – minimālais komplekts bija pieejams katrā iepriekš sagatavotajā mašīnā. Nu, mamma nēsāja līdzi naudu un dokumentus, labprātāk glabājot tos tuvāk rokām.