Ne mirkli nešaubīdamies, es uzreiz viņai sekoju, cerot beidzot saņemt atbildi uz galveno jautājumu. Saspiežot pirkstus dūrēs, jutu, ka risinājums jau ir tuvu.

– Kurš, mammu? No kā mēs visu šo laiku esam slēpušies?

Klusi turpinot savu ceļu garām strādājošajai strūklakai, uz kuras stāvēja neglīta akmens strūklaka, viņa tomēr strupi atbildēja, tiklīdz mēs sasniedzām galvenās ēkas kāpnes:

– No Mednieka.

Bet tas nekļuva par gramu skaidrāks.

„Ei, tu, šķiet, esi iegrimis domās,” Nirels pieskārās manai rokai, izraujot mani no nesenajām atmiņām.

Uztverot viņa zaļo acu vērīgo skatienu, es tieši un nelakoti izpļāpāju to, ko zināju par pusnaktniekiem. Bija tikai divas tēzes: viņi nez kāpēc neguļ naktīs un uztur kārtību pasaulē no abām pusēm.

"Protams, ļoti vispārināti," viņš nedaudz neapmierināts novilka. – Tas ir, jūs vispār neko nezināt par to, kur nonācāt.

"Patiesībā," es truli apstiprināju. – Bibliotēkā iegājām no vienas puses, bet no otras aizgājām. Man likās, ka esmu zaudējis prātu.

Rūpīgi nopētījis mani no galvas līdz kājām, students izdarīja negaidītu secinājumu:

– Tātad jūs esat viens no Nākošajiem. – Bet, droši vien uztvēris pārpratumu manā sejā, viņš piebilda: – No tiem, kas nākuši no cilvēku pasaules. Un es domāju, kāpēc jūsu drēbes un apavi ir tik dīvaini. Labi, tad sāksim ar galveno. Mūsu senči nebija cilvēki.

"Protams, ne cilvēki," es piekritu, domādams, ka tagad mēs ieniksim kaut kur daudz dziļāk nekā akmens laikmets. – Visi zina, ka mēs esam cēlušies no pērtiķiem.

Nirels nenoliedza šo faktu:

– Kādreiz – varbūt. Bet tad mūsu senči izvēlējās citu ceļu. Viņi, Sallija, kļuva par vampīriem.

Es mēģināju sagremot šo informāciju. Es, godīgi sakot, mēģināju, bet pat pēc jau uzzinātā un redzētā negaidīju, ka kaut ko tādu dzirdēšu.

Vienkārši tāpēc, ka vampīri nemaz nav supervaroņi. Šī ir bāla, kaulaina cilvēka līdzība, kas dzīvo kriptā, guļ zārkā un nezina, kas ir zobu pasta, solārijs un manikīrs.

"Mana māte nav vampīrs," es iebildu, atguvusies no pirmā šoka.

Atlaidīgi smaidīdams, Nirels mani izlaboja:

– Nav tāds vampīrs, kā tu domāji. Gandrīz nevienam no mums vairs nav ilkņu, jo vajadzība dzert asinis ir vienkārši zudusi gadsimtu gaitā. Viņi vairs neaug, redzi? – Viņš man parādīja savus vienmērīgi baltos zobus. – Tagad mēs citādā veidā atņemam cilvēkiem nevajadzīgas emocijas.

– Vai jūs atņemat nevajadzīgas emocijas? Kā? Par ko? – viņa jautāja vēl vairāk pārsteigta.

Līdz šim viss ir kļuvis tikai mulsinošāks. Vampīri bez ilkņiem un nepieciešamības dzert asinis ir kaut kādi bezzobaini veģetārieši.

–Tas ir vienkārši: cilvēkiem ar nestabilu psihi dzīvē ir brīži, kad emocijas pārņem viņus tik ļoti, ka viņi zaudē saprātu. Pēc tam viņi dara lietas, kas ietekmē pārējo pasauli. Ar savām emocijām viņi maina citu cilvēku dzīvi, un galvenokārt tikai uz sliktu. Piemēram, viņi izdara noziegumu vai kļūst par cēloni negadījumiem, kas izraisa kāda cilvēka nāvi. Mēs – vampīri – atņemam viņiem šīs “liekās” emocijas, tādējādi saglabājot līdzsvaru cilvēku pasaulē. Turklāt dažādas emocijas var izrādīties “liekas” – pat laime.

– Un pirms tam tev bija jādzer asinis? – noskaidroju grimasēdama.

Mana iztēle ātri iekrāsoja visu procedūru visspilgtākajās krāsās, ieskaitot nejauko metāla garšu manā mutē. Es noteikti nepiekristu šādai riebeklībai, jo…

Ko darīt, ja cilvēks ar kaut ko slimo? Vai arī nedēļu neesi mazgājies?

Es nodrebēju no riebuma.

"Tas notika, bet ne pēdējās trīs paaudzēs," apstiprināja Nirels. – Tagad, par laimi, tas nav vajadzīgs. Mēs esam iemācījušies iztikt bez šīs procedūras. Tagad ar pieskārienu palīdzību atņemam bīstamas emocijas. Ilgstošs pieskāriens un neliela hipnoze. Ja šādas emocijas netiek izvilktas, tad pastāvīgi notiks šķībs, vispirms vienā virzienā, tad otrā virzienā. Protams, problēmas rodas, neskatoties uz esošo darbību protokolu, taču labāk ir izdarīt vismaz kaut ko, nekā nedarīt neko, vai ne?