Kaut kas aizdomīgi čīkstēja ļoti tuvu, un pēkšņi kaut kas uzmanīgi pieskārās manam plecam. Nē, ne kaut kas! Milzu matainā ķepa. es kliedzu. Nu, kurš gan nekliegtu? Vīri uzreiz pielēca. Es dzirdēju dīvainu skaņu, piemēram, čīkstēšanu, kas nekavējoties apstājās.

– Nyera! Šis… šis… – Pirans ieplestām acīm skatījās uz tumsā redzamajām milzu zirnekļa aprisēm.

"Šī ir Sfira," es, dīvainā kārtā, atviegloti izelpoju. – Puiši, nomierinieties! Tie ir jūsu!

Godīgi sakot, es pati mazliet baidījos, neskatoties uz visu burvību. Atmiņas bija pārāk svaigas par to, kā šis briesmonis mēģināja nokļūt pie manis un aprīt mani nakti no nakts, bet tagad viņa neuzbruka ne man, ne maniem pavadoņiem.

– Sfira, vai tā esi tu? Šķiet, ka esat mazliet vairāk pieaudzis? Vai jums patīk nakts medības?

Zirneklis īpaši raustījās. Es varētu zvērēt, ka dzirdu priecīgas notis.

– Nyera Lina, viņa mūs neaiztiks? – Pirans trīcošā balsī jautāja.

Viņš aizdedzināja nūju no gruzdošās uguns un pacēla to, apgaismojot telpu.

– Piran, Nazi, neprovocē viņu! Skaidrs? – es brīdināju. Viņa mani neaiztiks, bet kā ar viņiem, es nezinu. – Piran?

– Es saprotu, njera.

– Nazis? – Laupītājs neatbildēja. – Piran, kur ir Nazis?

Vienu brīdi man likās, ka ir par vēlu, un zirneklis viņu jau bija aprijis.

"Viņš guļ vājš, gļēvulis," Pirans nicinoši savilkās.

Ha! Tāpēc viņš neizlikās, ka baidās no zirnekļiem.

"Redzi Sefiru, dažiem cilvēkiem tu tik ļoti patīc, ka viņi krīt tev pie kājām."

Man kaut kas bija jādara, es nevarētu turpināt gulēt zirnekļa klātbūtnē, un es nezināju, kā to padzīt. Lai gan… Varbūt pietiktu tikai pajautāt, ko es arī izdarīju.

"Labi, mēs esam redzējuši viens otru, un tagad ir pienācis laiks jums," nez kāpēc jutos neveikli, lai tikai aizbaidītu viņu kā vistu.

Zirneklis kaut ko rāva, tad pēkšņi rāpoja taisni lejā pa nogāzi bez ceļa.

"O-fi-get…" bija viss, ko es teicu zem deguna, atzīmējot, cik ātri viņa to izdarīja. – Trūkst vārdu! Kaut arī man tā būtu…

Un tad manā galvā viss sakrita. Sefira ne tikai nejauši atradās tuvumā, bet arī nāca palīgā. Nu vai mana iztēle paskrēja vaļā. Bet kāpēc tad tu mani tik uzmanīgi pamodināji?

Tikmēr zirneklis tikpat veikli un ātri nolaidās un apstājās man pretī, hipnotizējot mani ar savu dīvaino acu skatienu. Vienu es zināju noteikti: es uzticos zirneklim vairāk nekā nazim.

– Sfira, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā? – nejauši jautāju un nojauta pastiepa roku, cenšoties neizrādīt riebumu.

Man tas bija daudz vieglāk nekā iepriekš. Vai es sāku pierast?

Tiklīdz pieskāros, manā galvā pazibēja attēli, it kā ātri attītu filmu, viss bija dīvaini, izplūduši un izplūduši. Reizēm šajā “dūbumā” varēja saskatīt skaidrākas dažu figūru kontūras, taču es ne tik daudz skatījos ar viņas acīm, cik garīgi sazinājos. Es nezinu, kā vēl nosaukt to, kas notika starp mums. Nobijusies es atrāvu roku un sāku strauji elpot no nepārvaramā vājuma, taču tas mani nelaida vaļā. Šķita, ka tas, ko es redzēju, atkārtojas manās smadzenēs, bet tagad lēnāk. Pārskatīju šo “video”, it kā pēc pasūtījuma, koncentrējoties uz “interesantākajiem” objektiem, līdz ierakstīju vienu – ļoti līdzīgu guļoša cilvēka aprisēm.

– Kas tas ir? Vai viņam ir vajadzīga palīdzība?

Zirneklis aizbēga kā suns un pēc tam atgriezās.

– Vai gribi, lai es tev sekoju? Uzgaidi minūti…

Es gulēju neizģērbusies, tāpēc vienkārši ātri uzvilku kurpes un uzmetu somu pār plecu, kā arī pārbaudīju apvalku ar dunci un kolbas uz jostas.

– Nyera, es esmu ar tevi! – Pirans gatavojās.

Es nezināju, ko viņam atbildēt, un tikmēr Sfira metās augšup pa gandrīz vertikālo klinti.