– Sapratu. Ko darīt, ja jūs paliktu un dzīvotu tieši pilī? Es varu jums iedot istabu, uzcelt tur ērtas istabas…” Es par to domāju, domājot par to, ko vajag puķu atvilktnēm. – Laktas vai mājas? Jūs varat salikt toveri un stādīt ziedus. Vai tas palīdzēs?

– Līna, vai tiešām esi gatava to darīt mūsu labā? – Pūķa milzīgās acis aizdomīgi iemirdzējās.

"Es tev neesmu tam gatavs."

Sonics metās uz manām krūtīm ar izplestiem spārniem un piespieda savu mazo ķermeni man pretī.

– Ah… Vai tas esi tu? Vai tu mani apskauj?

– Var būt. Šeit tas nav pieņemts, bet jūs, cilvēki, bieži to darāt kā pateicības zīmi.

"Tieši tā," es pasmaidīju un noglāstīju pūķa pūkaino galvu. – Ak, kas tas ir? – Es jutu kaut ko smagu.

– Kur? – Sonics paskatījās uz mani.

"Šeit," es pieskāros diviem simetriskiem bumbuļiem, ko paslēpis zils pušķis. Vai varu apskatīties?

Ar pūķa klusu piekrišanu viņa pašķīra kažoku un bija pārsteigta, atklājot mazu zelta ragu galus.

– Kas tur ir? – mans mazais draugs kļuva noraizējies.

"Sonic, ziedu pūķu karali," es ieturēju svinīgu pauzi. – Šķiet, ka tev ir īsts kronis!

– Ak…

Mazais pūķis bieži mirkšķināja acis un metās pie spoguļa. Viņš sāka spēlēt pirueti un smieklīgi sakrusto acis, mēģinot aplūkot jauno rotājumu. Bet viņam nekas nelīdzēja.

– Pagaidiet nedaudz, esmu pārliecināts, ka viņi drīz izaugs.

Tajā brīdī Asija ienāca istabā ar paplāti, uz kuras tika pasniegtas brokastis. Svaigas maizes un putras aromāts piepildīja manas nāsis, liekot kuņģim savilkties gaidībās.

– Mmm! – Viņa ar prieku nošņāca.

– Labrīt, Nyera Lina, tavas brokastis. – Asija nolika paplāti uz galda. Tad viņa atgriezās, ieskatījās viesistabā un, aizverot durvis, pagriezās pret mani: "Kā tu jūties?" Es tevi nepamodināju, es domāju, ka tev pēc visa jāguļ.

– Paldies! – Aizmirsusi sevi, devos uz galda pusi, bet uzreiz atkal ievaidējos no muskuļu sāpēm.

–Līna, kas ar tevi notiek? – Aisana nobijās.

"Viss sāp tā, it kā troļļi ar mani spēlētos," es pievienoju salīdzinājumu, cerot, ka tas ir piemērots. Vēl viena iespēja bija “kā traktors pārvietojās”, bet, cik man izdevās apgūt vietējo valodu, vārdam “traktors” šajā pasaulē nav analoga.

Šķiet, ka ar troļļiem trāpīju mērķī, spriežot pēc tā, kā Aisana sāka smaidīt.

"Es zināju, ka tas notiks, tāpēc es jums sagatavoju īpašu novārījumu," viņa sāka uzskaitīt nepazīstamus garšaugu nosaukumus un to īpašības. – Tas palīdzēs. Ēd, es izstiepšu tavus muskuļus, un vakarā iesim relaksējošā vannā. Žēl, ka vakar par to neiedomājos, šodien tu būtu bijis kā jauns.

– Paldies, Asja. Vai varat man palīdzēt pārģērbties?

– Noteikti! – Asija ķērās pie lietas.

– Vai ir kādas ziņas no ciema?

– Jā, puikas agri izskrēja, tur viss kārtībā. Ciemats un lauki netika bojāti, ūdens apstājās tajā pašā vietā, kur pirmo reizi. Puiši sasniedza upi, saka, ka bojāts kreisais krasts un ieleja, pārējais ir kārtībā.

Es garīgi izelpoju, priecājoties, ka iknakts cunami atkārtošanās nav radījusi kritisku kaitējumu. Lai gan tas ir tikai mēs, bet kas notiek tālāk piekrastē?

Pusstundu pēc brokastīm un īsas masāžas jau varēju panesami kustēties un pirmais, ko nolēmu, bija pārbaudīt zobenu, citādi jau nevar zināt. Bez manas “burvju nūjiņas” es jutos neaizsargāts. Viņa paņēma Piranu sev līdzi, lika viņam stāvēt sardzē pie restēm un nevienu nelaist pagrabā.

Bet es biju vīlies. Starp stalagmītiem es pat nevarēju atrast to, kurā zobens bija pārvērties. Doma iezagās, ka uzlāde varētu ilgt gadus vai pat gadsimtus. Ko es zinu par maģiju? Pēdējā laikā man nav bijis laika lasīt. Vispār pagaidām būs jāiztiek bez brīnumiem. Eh, ja vien es būtu varējis paredzēt, kas notiek, es būtu vēlējies atbrīvot dralordu. Man šķiet, ka normālos apstākļos mēs spētu vienoties.