"No peles nekas tāds nevar notikt, mazulīt!" – vecmāmiņa tūdaļ mīkstinājās.

Ar to incidents beidzās, un mēs sākām runāt kā iepriekš.

Pilsēta, uz kuru mēs devāmies, saucās Charotte. Toreiz es to redzēju no augšas, bet staigāt vajadzēja ilgu laiku. Mēs apstājāmies divas reizes, bet tomēr nonācām tikai vēlā pēcpusdienā. Šarote izskatījās pēc parastas viduslaiku pilsētiņas, kā tas ir attēlots filmās. Tiesa, sienas apkārt nebija, izņemot to, ka periodiski garām gāja apsardzes patruļas.

Lielākā daļa māju šeit bija no akmens, divus un trīs stāvus augstas, bet biežāk daudzlīmeņu, kā, piemēram, Sočos vai citās pilsētās kalnu apvidos. Šur tur bija arī koka ēkas, taču to bija daudz mazāk. Nez kāpēc biju sarūgtināts, “paredzot”, ka atlikušās dienas man būs jādzīvo bez civilizācijas ērtībām, ja vien, protams, neatradīšu veidu, kā atgriezties uz zemes. Ejot zem logiem un balkoniem, es cerēju, ka manā galvā nelidos kāda cita kambaru katla saturs.

Tiesa, vietējie iedzīvotāji nenēsāja cepures ar platām malām, un es nepamanīju Kafiz utis, tāpēc es domāju, vai to var uzskatīt par labu zīmi? Varbūt higiēna šeit nav tik slikta?

Neviens nepievērsa nekādu uzmanību ārstniecības auglim un man. Cilvēki vienaldzīgi paskatījās un devās tālāk. Viņi sveicināja Kafizu tikai divas reizes, un vienreiz aizsūtīja viņu uz Nirfeats, rupji nolādējot viņu, uz ko zālājs nereaģēja, viņa tikai pretīgi smīnēja un nez kāpēc bija apmierināta.

Un es sapratu, ka, lai arī biju slikti ģērbusies, neesmu ģērbusies gluži nožēlojami. Es tikai vēlējos dabūt kurpes… Ceļojuma sākumā zeķes bija saplīsušas, un tagad tik tikko jutu kājas, kas vietām asiņoja.

Vizīte pie farmaceita nebija ilga. Vecā sieviete, nedaudz līdzīga Kafisai, pieņēma abas ķīpas un iedeva zālīšu zinātājam naudas maisu.

– Karifa, vai tev ir meitenei nevajadzīgas drēbes? – vaicāja ārste.

Farmaceite izrādījās mantkārīga un ieteica Kafizai izvilkt man kurpes, jo viņa sāka novākt klaidoņus. Viņi saka, ka viņa viņai samaksājusi pietiekami daudz par akmeņkali, lai Kafiza varētu iedot ubagam pāris monētas. Vecmāmiņas kādu laiku turpināja lamāties, un es ar pārsteigumu pamanīju līdzības viņu žestos un sejas izteiksmēs. Viņi pat izmantoja līdzīgus izteicienus. Rezultātā mēs izgājām no aptiekas, aizcirtot durvis, un devāmies ārā. Kafiza, piemetusi strīdīgajai sievietei vēl dažus epitetus, atraisīja Tišku, un mēs devāmies prom.

Noberztās kājas nežēlīgi dzelkoja. Pēc pārtraukuma tas bija īpaši kaitinoši, un es kliboju ik uz soļa. Sākumā izdomāju aptiekā palūgt kādas zāles un pārsējus, bet pēc visas bļaustīšanās man kaut kā negribējās tur iet pēc palīdzības.

–Kas tas par akmeņkali? – jautāju, lai novērstu uzmanību.

– Šī ir zāle. Tas aug augstienēs, laužoties cauri akmenim. Tas ir ļoti blīvs un sver diezgan maz, bet no tā tiek izgatavots daudz noderīgu lietu. Bet savākšanas laiks ir ierobežots, tāpēc savācu cik varēju.

"Tātad tajā smagajā ķīpā bija akmeņkalis?" Es redzu…” es novilku. – Un otrajā, ko?

– Jā, tikai nedaudz. Viņa saplēsa visu, kas panāca pa rokai. Viss darbosies, un tas ir naudas vērts. Tas ir viss, Amira,” zālājs apstājās un pagriezās, rādot taisni uz ielu. – Ej tur, tu atradīsies tirgus laukumā. Tuvumā atrodas vairāki krogi un krogi. Pajautājiet par darbu. "Viņa pastiepa kaut kur zem priekšauta un izmakšķerēja sauju vara monētu. Es saskaitīju dažus: "Šeit ir tieši desmit ledus gabaliņi." Jums pietiks zābakiem un lietusmēteli. Un, ja nevēlaties dižoties, šodien varat pavakariņot. Nevainojiet mani, es nevaru dot vairāk. Tev pašam vajag. Un jūs man neko neesat parādā, apsveriet, ka es jums atmaksāšu par jūsu palīdzību. Ak, es esmu nogurusi,” viņa noglāstīja Tišku un paskatījās uz manām kājām.