Es klausījos šīs neskaidrās muļķības, cenšoties no tās izvilkt vismaz jēgas graudu.

– Kirfarons? Kur tas ir? – uzdevu piesardzīgu jautājumu.

"Ak, izskatās, ka tu esi labi paēdis peļuku…" vecā sieviete bija satraukta. "Viņš un jaunās lietas sajauc jūsu domas." Vai esat pārliecināts, ka neesat ledus un ūdens runātājs? – Vecmāmiņa samiedza acis.

"Es tā nedomāju," es nestrīdējos un atkārtoju jautājumu: "Vecmāmiņ, pastāstiet man par Kirfarongu un robežām, pretējā gadījumā es neko īsti neatceros, izņemot savu vārdu."

– Kā tas var būt? Kā tu šeit nonāci?

– Nezinu. Es atceros tikai to, kā es pamodos kaila sniega kupenā. Izkāpu ar varu un paslēpos šeit, lai sasildītos. Visi.

– Jā, vakar kalnos bija ievērojama sniega vētra, neskatoties uz to, ka pavasaris rit pilnā sparā. Pie mums vasara ir īsa, brīžiem sniegota,” smieklos izplūda sirmgalve.

Es arī pasmaidīju par viņas vienkāršo joku.

Un tad Kafisa sāka runāt, un no viņas vārdiem es sapratu, ka esmu pasaulē, ko sauc par Pūķi sasniedz. Kopumā ir pieci no šiem ierobežojumiem: Kirfarong ziemeļos, Soliyar dienvidos un Drakendort starp tiem. Uz rietumiem atrodas Torisvens, bet aiz viņa Berštons.

Tagad es biju Kirfaronā, kuru no Drakendortas atdala augsti kalni, ko sauc par Pūķa grēdu. Tie ir tie, kas ir līdz ceļiem līdz Everestam. Kafiza apgalvoja, ka pat pūķis diez vai varētu tai pārlidot.

Starp citu, Draklordi pārvalda Reaches. Acīmredzot karaļi ir vietējie. Katram draklordam pēc dārgā pūķa vārda ir kaut kas līdzīgs titulam. Kirfarongu vada cienījamais un gudrais Finbar Frost ar romantisko safīra pūķa segvārdu, kuru Kafisa nenogurst slavēt.

Rietumos Kirfaronga robežojas ar Thoriswen's Reach – purvu un mežu zemi, un salīdzinoši nesen tur notika kaut kāds bardaks. Šķiet, ka valdība mainījās vienu reizi, pēc tam otru. Vispirms nemiernieki nogalināja veco draklordu, pēc tam viņus pašus izsvieda ārā un sēdās tronī. Tagad Finbar Frost ir draudzība ar saviem tuvākajiem kaimiņiem, un viņa Reach ir pasargāts no nelaimēm. Es īsti nesapratu, kuras tieši, bet ārstniecības augu zinātājs Kafisa par to pateicās vietējiem dieviem ar vārdu: Pūķins un viņa ēna.

"Bet mēs nezinām, kas šodien notiek Soliyar un Bershton." Ar viņiem nav nekādas saistības. Šķiet, ka Berštonā valda Nirfeats, bet par Soliāru nekas nav skaidrs. Pat pats dimanta pūķis nevarēja sasniegt viņu pūķu kungu. Tā mēs dzīvojam,” pabeidza sirmgalve. – Nu, vai tu tagad atceries?

Es tikai pakratīju galvu.

Es nevarēju atcerēties, ko viņa teica, jo manās vēstures un ģeogrāfijas mācību grāmatās nekā tāda nebija. Taču no viņas stāsta es uzzināju vienu – lai kur es atrastos, es neesmu uz Zemes. Lavīna ir paveikusi savu darbu, un manis vairs nav…

Nez kāpēc atcerējos sarunas ar mammu. Ja mēs runājām par manu tēvu, viņa nekad neteica "viņš nomira". Tikai šādā veidā: "Viņš tagad ir labākā pasaulē, meita." Kādu dienu es prātoju, ko viņa domāja ar vārdu "labāka pasaule". Un mana māte atbildēja: “Tur katrs saņem to, ko ir pelnījis. Bet tie, kas ir dzīvojuši labu dzīvi, noteikti ir laimīgi.

Kopš tā laika es ticēju, ka mans tētis tagad noteikti ir laimīgs, jo viņš izglāba cilvēkus un tāpēc ir pelnījis labāko. Ko ierobežojumu pasaule man piedāvā?

Es nez kāpēc uzreiz noticēju, ka neesmu uz Zemes. Atkal acīs iekrita acīmredzamas dīvainības. Es sāku tos garīgi uzskaitīt: sākumā es nesapratu Kafizu, un tad likās, ka mēs runājām vienā valodā, izņemot to, ka daži vārdi palika nepazīstami. Un viņas dīvainās drēbes, it kā tās būtu senlaicīgas. Kaut kas izskatās pēc pūķa debesīs. Varbūt vietējās faunas pārstāvis, kuru visi šeit tik ļoti ciena? Mūsu sarunas laikā man izdevās saprast, ka šeit valda īsts ķirzaku kults. Nu, divas saules vispār ir slepkava arguments.