– Draudzenes, mazmeita, bieži vien ir neuzticamas un cenšas puisi atņemt. "Manā garajā mūžā man bija iespēja to redzēt," vecmāmiņa sāka stāstīt. – Manā ciemā, kur dzīvoju agrā bērnībā, pie vienas vedeklas ieradās savedēji. Meiteni sauca Nataša, viņa bija neparasti skaista: viņai bija skaista seja, labs raksts, bizes zem vidukļa…

Sabiedrotāji paņēma līgavu un devās uz kamanām, un tad, par nelaimi, zirgi negribēja nekur iet: viņi cēlās, sēkdami, un atvienoja ratus…

Sabiedrotie un līgavainis nobijās un nolēma, ka darījums ar šo līgavu ir netīrs un viņiem jādodas mājās…

– Kāpēc tas ir netīrs, vecmāmiņ?

– Jā, jo tur bija kaut kāda maģija un ļauna acs…

– Kurš viņu samulsināja?

– Kas zina, mana mīļā mazmeitiņ. Ciematā sievietes čukstēja, ka šī lieta nevarēja notikt bez vienas vietējās vecmāmiņas burvības, kurai bija tāds grēks. Domājams, ka iepriekšējā dienā pie viņas ieradās jauna sieviete, un arī Natahinas līgavainis bija pret viņu jauks. Viņš solīja viņu ņemt par sievu, bet vecāki nez kāpēc pretojās…

– Un tad šī meitene apprecējās ar citu puisi?

– Nē. Viņai kļuva ļoti slikti, saslima otrajā dienā, un pēc kāda laika viņa pilnībā zaudēja prātu, sāka slikti runāt, un no viņas mutes nepārtraukti plūda siekalas…

"Uh, cik skumjš stāsts," sacīja Dusja. "Ir labi, ka visām manām meitenēm ir puiši, ar kuriem viņas ir draugi," viņa piebilda teiktajam.

– Jā, tas ir… bet kā būs vēlāk, nav zināms…

– Tomēr, vecmāmiņ, es nevienam nedošu Klimu.

Vecmāmiņas balss sprakšķēja no klusiem smiekliem.

– Klims pats var tevi pamest, tāpat kā viņš savā laikā atstāja Gazizu. Zēni to dara viegli, tāda ir viņu daba. Pieaugot, jūs par viņiem uzzināsit vairāk…

– Māte! Kāpēc tu piepildi savas mazmeitas galvu ar visādiem atkritumiem? – viņu dialogā iejaucās māte. "Viņai ir pāragri zināt par tādām lietām."

"Vēl nav par agru," Dusja nošņāca. "Gaziza bija pirmā, kas draudzējās ar citu zēnu, nevis Klims ar citu meiteni," viņa turpināja…

– Nu, es nezinu, mazmeitiņ, kura viņus pirmā pameta, viņa tev uzrakstīja zīmīti…

Dusja par to domāja. Vecmāmiņas vārdi viņu apbēdināja.

– Ko man darīt, vecmāmiņ? Es negribu pazaudēt Klimu.

– Nedari neko, mazmeitiņ. Esi tu pats un necenties viņu mulsināt.

"Tas ir vārds, ko muldēt," Dusja šņāca. – Klim, vecmāmiņ, nevis zirgs…

"Es jums piekrītu, viņš nav zirgs," vecmāmiņa smīnēja, tik tikko atturoties no teikt, ka viņš ir ērzelis. – Ne par to ir runa. Tev, mazmeitiņ, ir jāzina viena patiesība, ko cilvēki jau sen ir pamanījuši – viss, kas tiek darīts, tiek darīts uz labu.

Ja tev nav Klima, tu sadraudzēsies ar kādu citu, tā notiek mūsu dzīve… Tavs vectēvs, kurš mīlēja par to rēkt, teica, ka neviens šajā dzīvē nevienam nepieder, tāpēc neviens nevar. pazaudēt kādu…

"Cik gudri teikts, bet šķiet, ka vectēvam tomēr ir taisnība," Dusja klusi piezīmēja.

Nākamās nedēļas pagāja pat ātrāk, nekā Dusja varēja iedomāties, ņemot vērā pirmo skolas dienu neveiklību. Kā man ir paveicies ar Klimu, Violetu un viņas draugu Vladu! – viņa bieži domāja.

Viņi joprojām bieži pavadīja laiku kopā skolā. Skolas ēdnīcā viņus vienmēr varēja redzēt pie viena galdiņa, četrus. Arī mācības gāja labi. Protams, bija grūti pielāgoties klasesbiedriem, bet Dusja pamazām pierada.

Un viņa pieradusi pie pilsētas. Viņu mīļākā vieta, kur viņiem visiem patika kopā pēc skolas pastaigāties, bija 28 Panfilovu varoņu vārdā nosauktais parks.

Viņa un viņas draugi apmeklēja arī “Zelta kalnu” – Kok-Tyube kalnu. No kalna augstuma viņiem pavērās lielisks skats uz Dienvidpalmīru, kas bija Alma-Ata skaistākās daļas nosaukums, kuras mājas ieskauj dārzi, un daudzām ielām bija augļu nosaukumi.