Klims paņēma pārtraukumu. Viņš nezināja, ko tagad atbildēt Douset. Pēc nelielām pārdomām lēmums nāca dabiski.

"Parunāsim par to pēc nodarbības," viņš rakstīja.

Dusja brīdi padomāja; viņa nevēlējās sniegt pārsteidzīgu atbildi. Tagad viņas galvā valdīja viena doma – kāpēc man tas viss vajadzīgs? Tomēr svešinieka piezīmē bija viens vārds, kas viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem – "Nāciet daudz!" Viņa to nevarēja izturēt; atkāpties nebija viņas dabā. Viņa izmisīgi gribēja redzēt piezīmju autoru, paskatīties viņam acīs…

"Nāc, parunāsim," viņa negribīgi piekrita Klima priekšlikumam.

Izejot no skolas, Klims pamāja ar roku četriem puišiem, kas stāvēja pie puķu dobes.

– Tie ir mani draugi no sekcijas, viņi mācās nākamajā klasē. Ejam pie viņiem…

Pēc piedāvājuma iepazīties ar veselu svešinieku baru Dusja neviļus sarāvās, un tas neizvairījās no Klima uzmanības.

– Ja negribi, tad nedarīsim.

"Es gribu," viņa negaidīti piekrita, taču šī vienošanās izklausījās nepārliecinoši.

– Tieši tā? Ja nevēlaties, pagaidiet mani uz lieveņa, es ātri parunāšu ar viņiem par gaidāmajām sambo sacensībām pilsētas čempionātā.

"Nē, es gribu," Dusja apstiprināja savu vēlmi.

"Tad iesim," sacīja Klims un satvēra viņu aiz elkoņa.

Sajūta bija dīvaina tāpēc, ka viņi bija pazīstami tikai dažas stundas, taču viņa nepretojās.

– Sveiki puiši! Iepazīstieties ar Dusju. – Viņa ir jauna, viņa sēž ar mani pie viena galda. "Es cenšos visu iespējamo, lai viņai iepriecinātu," Klims viņu negaidītā veidā iepazīstināja ar saviem draugiem.

Dusja pacēlās uz augšu, dzirdot Klima teikto. Viņas kaklā bija nodevīgi sāpīgi, un viņa tikko norija kamolu, kas bija izveidojies no sajūsmas. Tas no viņa puses izklausījās pārlieku augstprātīgi, lai gan tas bija patīkami.

Klims nosauca visu savu draugu vārdus, Dusja tos uzreiz aizmirsa, jo viņa pati neizlēma, vai viņai tas ir vajadzīgs.

"Klim, atgriezīsimies pie savām aitām," Dusja ieteica, tiklīdz viņi attālinājās no viņa draugiem. – Vai tava bijusī draudzene man uzrakstīja zīmīti? Vai varbūt tas joprojām ir aktīvs?

"Kā es varu jums pateikt…" Klims vilcinājās.

– Sakiet man tieši un godīgi, es nepieņemšu citu atbildi. Man ir svarīgi zināt, kura meitene mani apdraud. Es nevēlos nevienam sagādāt sirdssāpes savā pirmajā mācību dienā. Man ir vajadzīgas zināšanas, lai iestātos koledžā, nevis problēmas…

– ES tevi saprotu. Šo meiteni sauc Gaziza, viņa sēž viena, kreisajā rindā, tāpat kā mēs, pie trešā galda.

– Brunete, ar taisniem sprādzieniem uz pieres un baltas neilona zeķubikses?

Klims pasmīnēja.

– Jā, tā ir viņa.

– Jauka meitene…

Klims ignorēja šo komplimentu, kas bija adresēts viņa bijušajai draudzenei.

"Mēs ar viņu draudzējāmies apmēram sešus mēnešus, bet tad mūsu draudzībā iejaucās viņas vecāki, un viņa sāka satikties ar puisi no elites skolas, kura vecāki strādā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra birojā. Republika. Es reiz šim pūtītei, vārdā Askars, godīgi piekauju – izlauzu viņam priekšzobu, par ko mani gandrīz izslēdza no komjaunatnes.

– Tātad, vai jūs esat cīnītājs? – Dusja viņam pārsteigta jautāja.

– Nē, es neesmu cīnītājs. Šis zēns pats to prasīja, – Klims nomurmināja.

– Kā tu to prasīji? "Es piegāju pie jums un pasūtīju sišanu," Dusja iesmējās.

– Kaut kas tamlīdzīgs. Viņš apmeta mani ar saviem draugiem netālu no manas mājas. Viņš sāka draudēt Gazizai, kuru mēs vairs nebijām satikuši. Mans tēvs skatījās ārā pa logu un vēroja situācijas attīstību. Viņš visu saprata. Puišiem ierasta lieta. Viņu interesēja, kā es izturētos šajā situācijā.

– Un jūs viņus nepalaidāt ārā no brīža?