Mazā būtne ar noslaucītām degunām ar divām bizēm sānos mirkli padomāja un tad dzīvīgi pamāja. Tātad ar jums viss ir skaidrs. Mēs vēl nezinām, kā lasīt, bet mēs vēlamies redzēt attēlus. Nu ko tu ar tevi darīsi?!

Es piecēlos, izstiepu sastindzis kājas un piegāju pie meitenes, pasniedzot viņai sarullētu avīzi.

«Tad klausieties un pakratiet galvu,» bērns pārsteigts mirkšķināja acis, skaidri nesaprotot izteiciena nozīmi. – Kad esi visu apskatījis, aizved tur avīzi, vai redzi? – norādīju uz nelielu «kiosku» stacijas galā. Šis tā sauktais «kiosks» tika veidots no burtu segmentiem, kas agrāk veidoja stacijas nosaukumu – «Ladozhskaya». Visi jau zināja šīs vietas nosaukumu, bet burti noderēja. Un šis «kiosks» nomainīja arī mūsu bibliotēku, tur tika glabātas Lenjas un citu pētnieku atvestās grāmatas, kuras stingrā atbildībā izsniedza lasītājiem. Bibliotēkas vadītāja bija Marija Ļvovna, pēc būtības laipna sieviete, bet turklāt viņa ļoti mīlēja visu darīt saskaņā ar noteikumiem. Tātad, ja jūs neatdodat lasīto laiku vai ja nedod Dievs, viņa atklāj kādu defektu grāmatā, kas tur nebija agrāk, tad pagaidiet! Ar Mariju Ļvovnu nebija nekādu joku. «Jūs to aiznesīsit un teiksiet, ka tas ir no Oļega, saproti?»

Meitene pamāja ar galvu un pasmaidīja.

– Cik gudra meitene! – Paglaudīju viņai pa galvu un izgāju no karietes.

Teltis mūsu stacijā bija izkārtotas rindās, un centrā bija atvērums, lai pa to varētu ērti nokļūt jebkurā rindā. Mums tās bija divpadsmit, un katrai bija četras teltis. Arī stacijas malās atradās divi vilcieni, katrā seši vagoni. Tie nemaz neveica transporta funkciju, bet bija tikai papildu vieta, kur varēja atpūsties. Un, neskatoties uz to, ka vilcienu vagoni bija ļoti vērtīgi stacijas vajadzībām, vadībai izdevās uzstāt, lai tās netiktu demontētas rezerves daļām.

Mans ceļš atradās sešpadsmitajā teltī ceturtajā rindā, kur bija mana māte. Bija nepieciešams viņu pārbaudīt, pēdējās dienās viņai bija ļoti slikti un viņas stāvoklis neuzlabojās.

Mamma nebija viena. Tēvocis Vova sēdēja viņai blakus un turēja viņas roku. Kad iegāju teltī, viņš piecēlās un, ejot man garām, ar žestiem norādīja, ka pagaidīs ārā – notika saruna. Es nomurmināju: «Sapratu» un apsēdos uz īslaicīga zema ķebļa blakus mātes matracim.

– Kā tev iet? – ES jautāju. Stulbs jautājums, es jau zināju, ka viņa nejūtas labi. Atbilde bija skaidra no viņas nogurušajām acīm. Taču sarunai kaut kur bija jāsākas.

«Tas ir normāli,» mana māte vienmēr atbildēja šādi. Viņas krunkainajā sejā parādījās smaids – tādā veidā viņa centās iedrošināt mani un reizē arī sevi. Bet es zināju, ka tas viņai maksās neticamas pūles. – Kā tev iet? – viņas balss, tik sausa un nogurusi, lika manai dvēselei burtiski saplēst gabalos. Slimība manu māti, kādreiz spēcīgu un stipras gribas sievieti, pārvērta par nevarīgu vecu sievieti. Viņai ir tikai piecdesmit divi, bet izskatās, ka viņai ir deviņdesmit.

– Labi.

Es negribēju teikt «labi», jo tas nebūtu gluži pareizi. Tas nozīmētu ņirgāties par manu māti. Vismaz tā es domāju.

– Dēls, lūdzu, iedod man ūdeni!

Es pacēlu no grīdas plastmasas krūzi, kas bija līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Viņš novietoja savu brīvo roku zem manas mātes muguras, ielika viņai vertikālu stāvokli un lēnām sāka liet viņai mutē šķidrumu. Kad glāzē bija palikusi tikai ceturtdaļa, es to noliku atpakaļ un noliku mammu atpakaļ uz matrača.

Viņa pat nevarēja noturēt rokās tik salīdzinoši vieglus priekšmetus, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Viņa jau divus mēnešus nav pametusi savu matraci. Interesanti, vai pienāks diena, kad viņa atkal varēs staigāt?