Šajā brīdī es iejaucos, mēģinot nošķirt un apturēt šo bezjēdzīgo cīņu:

– Beidz! Pietiekami! Rokas nost no viņa! Ja tu nenomierināsies, es tagad iešu viens!

Tiklīdz Roberts atvilka elpu, pār viņu krita jauns sitiens, trāpot viņam pa seju.

Taču, neskatoties uz sāpēm, viņš piecēlās un no visa spēka iesita Dimkam pa žokli.

Viņš nebija prātīgs un, neizturēdams tik spēcīgu sitiena vilni, nokrita, atsitot galvu pret galda stūri.

No viņa galvas izplūda asinis, notraipot galda stūri un grīdu koši sarkanā krāsā.

– Kungs, tu viņu nogalināji! – es ar šausmām teicu, noliecoties pār bezsamaņā esošo Dimku.

Roberts apmulsis stāvēja, turēdams galvu, arī sasitumu, ar abām rokām.

Šeit jau skraidīja pārbiedēti viesmīļi, ziņkārīgie kafejnīcas apmeklētāji ielūkojās svešos ķīviņos, tādējādi dažādojot savu garlaicīgo dzīvi.

Es stāvēju un nezināju, ko darīt. Man žēl gan Roberta, gan Dimkas.

Manas plaukstas bija aukstas, smadzenes nestrādāja.

Mēs gaidām policiju un ātro palīdzību, es domāju, ka viņi sapratīs, kas ir kas.

– Dievs svētī! "Viņš pamodās," es čukstēju ar neslēptu atvieglojumu.

– Kas tas bija? Kur es esmu? – Dimka fragmentāri stostījās.

"Tas ir labi, jūs iesaistījāties kautiņā, un tagad ātrā palīdzība jūs nogādās slimnīcā."

"Aayyy, tas sāp…" viņš satvēra savu zilo galvu.

– Dod viņam pretsāpju zāles! – Es pasūtīju ārstus no ātrās palīdzības.

– Pagaidi… Ak jā, mums līdzi ir tikai analgins, nekādas citas zāles viņi nedod. Tātad, vai man vajadzētu veikt injekciju? – jautāja apaļīgā blondā feldšere.

– Paņemiet analginu, jo nav nekā labāka! – es sašutusi iekliedzos.

Tātad ieradās policija.

– Nu, liecināsim? Kas te notika? – jautāja ap četrdesmit gadus vecs plikpauriņš, ģērbies policijas formā.

– Cīnīties. Puiši kaut ko nesadalīja un sāka kauties. Piedod viņiem,” es lūdzoši paskatījos uz policistu.

Roberts, ar salveti aizsedzot nobrāzumu uz pieres, sākumā klusēja.

Tad viņš teica runu, kas mani pārsteidza, jo aizstāvēja Dimku:

– Viss notika negaidīti. Mēs strīdējāmies par futbolu. Es teicu, ka CSKA uzvarēs, un viņš bija Zenit līdzjutējs.

Viņš mani pagrūda, es viņu, un beigās Dmitrijs nokrita. Viss kārtībā, esam jau panākuši vienprātību.

– Dmitrij, ko tu vari teikt aizstāvībai? – policists paskatījās uz Dimku, pagriežot tikai vienu galvu viņa virzienā, bet viņa ķermenis palika savā vietā.

"Piekrītu visam, ko teicu… iepriekšējam…" Dimka vilcinājās, jo nezināja Andželīnas puiša vārdu.

"Viņš piekrīt Robertam," es iejaucos sarunā.

"Jā, piekrītu…" apstiprināja Dimka.

– Nu tad pēc tam, kad puses būs samierinājušās un ķildnieki sapratīs, ka viens otram nodarījuši ļaunumu, un pat sabiedriskā vietā jūs abi saņemsiet naudas sodu. Un neaizmirstiet ierasties stacijā parakstīt papīrus!

– Paldies! – es teicu, priecājoties, ka puišiem gāja viegli.

Dimku aizveda uz slimnīcu, un mēs ar Robertu devāmies mājās.

– Nu, neklusē, saki kaut ko! – es slapjām acīm lūdzoši paskatījos uz Robertu.

– Ko teikt? Es nedomāju, ka jums ir tādi idioti kā draugi.

"Nesaki tā, viņš nav slikts cilvēks, viņš vienkārši zaudēja savaldību emociju dēļ."

– Uz kādām emocijām? Vai viņš ir tevī iemīlējies?

– Jā, vismaz tā viņš man teica.

"Jūs droši vien esat glaimots, ka divi puiši cīnās par jums?"

– Nekas neglaimo. Pēdējā lieta, ko es gribēju, bija, lai tu cīnītos ar viņu.

– Tātad tu arī viņu mīli?

– Protams, nē, viņš ir tikai mans draugs un klasesbiedrs.

– Lai es vairs ar viņu nesazinātos. "Es to neciešu," Roberts nomurmināja caur zobiem.

"Labi, nedusmojies… Es nesazināsies," es kļuvu vēl skumjāka, iedomājoties, kā izskaidrošu savu uzvedību Dimkam, kad viņš izies no slimnīcas.