Es biju tik nobijusies, ka jutu, ka man gar muguru sāk skriet zosāda.
Nu, te noteikti ir kāds spoks. Māja ir sena, tajā dzīvoja daudzi mirušā senči.
Varbūt es dzirdēju nepareizi? Nē, atkal tā pati slīpēšana un stutēšana. Šajā brīdī es jutos auksts un pārklāts ar lipīgiem sviedriem, mana sirds pukstēja kā traka. Es gribēju kliegt līdz plaušām – "Ahhh – ahhh."
Bet, kā jau parasti, šādos gadījumos mana balss manī neklausīja, tikai no bailēm nomurmināju.
Divreiz nedomājot, viņa nolēma iziet no istabas, lai uzkāptu pa kāpnēm uz otro stāvu. Ko darīt, ja tie ir zagļi? Vai arī es to vienkārši dzirdēju no pārmērīgajām jūtām, kas šodien uzplūda?
Es uzmanīgi, gandrīz uz pirkstgaliem, devos uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu. Viņa bija forša un grezna. Lēnām gāju augšā pa kāpnēm, apspīdējot sev priekšā tālruņa lukturīti.
Pēkšņi skaļā slīpēšanas skaņa atkārtojās. Bailes mani atdzina, bet, pārspējot šo sajūtu, es pacēlos augstāk un atradu sevi gandrīz virsotnē.
No otrā stāva istabas bija dzirdams aizsmacis klepus.
Un tālāk vīrieša balss šausmās kliedza:
– Kas tur ir? Ej prom!
Es negaidīju, kad kāds mani izmetīs kā kaķēnu.
Viņa noskrēja lejā, dzirkstīdama papēžus un lecot pāri diviem pakāpieniem taisni uz istabu, kurā gulēja Marija Petrovna.
Aizelpas, ar bālu seju es sāku viņu kratīt aiz pleciem.
– Mosties, Marija Petrovna! Šeit ir kāds. Es dzirdēju balsi, tas noteikti ir zagļi!
– Marija Petrovna pārsteigta iepleta miegainās acis.
– Kādi zagļi? Ko tu šeit dari?
Viņas acīs bija redzams apjukums.
"Tad es jums pateikšu, kāpēc es esmu šeit." Steidzami zvaniet policijai. Otrajā stāvā ir kāds un viņš ir ļoti agresīvs.
– Nomierinies. Sēdi šeit un vēl nevienam nezvani. Es aiziešu un pārbaudīšu, kas tur ir un kas. Nebaidieties ne no kā.
Viņa paņēma virtuves nazi un lukturīti un devās pārbaudīt.
Mani katram gadījumam aizslēdza ar atslēgu. Sēdēju un trīcēju, likās, ka tas turpināsies mūžīgi.
Es dzirdu stutēšanu, rūkošanu, metāla zvanīšanu. Pēc tam iestājās nāvējošs klusums.
– Marija Petrovna! Es ceru, ka jums ir labi!
Pēc brīža pils durvis noklikšķināja un iekšā ienāca elpas aizdususi mājsaimniece.
– Nu, kas tur ir? – es jautājoši paskatījos uz viņu.
"Jā, viss ir kārtībā, tur neviena nav," viņa izdvesa. "Droši vien tev likās, ka šodien tu esi nervozs." Es pārbaudīju visu otro stāvu, viss ir tīrs.
"Nu, es neesmu traks, es skaidri dzirdēju metāla slīpēšanu un vīrieša vārdus." Vai arī tas ir spoks?
– Varbūt tas ir viens un tas pats, kas zina? Lūk, nomazgājies ar svētīto ūdeni un ej gulēt manā istabā, ar mani. Slēgsimies, un nebaidīsimies no spokiem! – Marija Petrovna ar labo roku uzsita man pa plecu, nomierinot, kreisajā rokā turot svētītā ūdens pudeli.
Nomazgāju seju, un likās, ka tiešām jūtos labāk. Viņa uzkāpa zem segas uz Marijas Petrovnas vienvietīgās gultas un acīmredzot sāka nomierināties.
Miegs nāca ātri.
Jau sapnī jutu, ka mājsaimniece apgūlās man uz sāniem. Viņas siltums lika man justies vēl mierīgākam. Es aizmigu tik saldi, kā murkšķis ziemā. Un tikai namamātes svilpojošā krākšana iztraucēja šī klusuma mieru.
8. nodaļa. Mad Dimka
Braucu mājās pa karsto asfaltu, saule ar saviem karstajiem stariem apdedzina manus neiedegušos, baltos plecus. Vēl nedaudz, un mani klās sarkani plankumi, jo jutīga gaišā āda neiztur dedzinošu sauli un neiedegās normāli.
Mēs ar Robertu šodien netiekamies, viņam ir daudz darba, un es sev iedevu brīvu dienu.
Es sēdēšu pie mazās strūklakas, tās straumes plūst nejauši.
Ūdens šļakatas krīt uz cilvēkiem, kas stāv pie strūklakas, atsvaidzinot neparastā karstuma uzkarsētus ķermeņus.