Asā sirēnas skaņa novērš mūsu uzmanību no skatīšanās uz zemes saturu. Uz ekrāna zem mūsu kājām parādās uzraksts: «Visi sēžiet savās vietās un piesprādzējieties drošības jostām. Pēc desmit minūtēm mēs šķērsosim Moho robežu!» Šo norādījumu nedrīkst ignorēt. Moho robeža, ko 1909. gadā atklāja horvātu ģeofiziķis un seismologs Andrejs Mohorovičičs, satricinās kā laba zemestrīce. Šī seismisko viļņu augstas aktivitātes zona aptver visu Zemi no piecu (zem okeāna dibena) līdz septiņdesmit kilometru dziļumā. Tā atdala Zemes garozu no lielākās Zemes daļas – mantijas, kas veido 67% no mūsu planētas kopējās masas un aptuveni 83% no kopējā apjoma.

Ceļošana pa mantiju ir gara un neinteresanta – tā joprojām ir tā pati granītam līdzīgā iezis, tikai vēl blīvāks un smagāks. Varētu teikt, ka Zemes garozā ir relatīvi kausējamas vielas, bet mantijā – ugunsizturīgas vielas. Tā domā ģeofiziķi. Taču patiesībā tā var nebūt, jo zinātnieki atrod jaunus datus un rada jaunas teorijas. Tikmēr mūsu lifts nobrauc vairāk nekā 2800 kilometru – tas ir tāpat kā divas reizes aizbraukt no Maskavas uz Sanktpēterburgu un atpakaļ.

2900 kilometru dziļumā mēs sasniedzam robežu starp Zemes mantiju un kodolu. Tālāk lifts atsakās doties pat mentāli, jo tas būtu liktenīgi. Galu galā liftam būtu jāiegrimst izkausētā metālā, kas veido kodola ārējo apvalku, jānoiet 2200 kilometrus šajā sarkanā karstajā putrā un jāiebirst Zemes cietajā kodolā. Pēc zinātnieku domām, tas ir izgatavots no dzelzs un niķeļa sakausējuma, kam pievienoti citi elementi. Tas izskatās pēc smagas nerūsējošā tērauda lodītes, no kāda tiek izgatavoti gultņi, tikai ļoti lielas. Temperatūra šeit ir velnišķīgi augsta – 5000 grādu, gandrīz kā Saules virspusē. Taču kodols ir ciets milzīgā spiediena dēļ. Un ļoti blīvs, tāpēc caur to nav iespējams izurbt tuneli, pat hipotētiski.

Kā ir ar Žila Verna grāmatu «Ceļojums uz Zemes centru»? Patiešām, zinātniskās fantastikas rakstnieki savos romānos ir ceļojuši uz mūsu planētas kodolu. Taču stingrie ģeofiziķi mums nav atstājuši ne mazāko iespēju ieraudzīt to apbrīnojamo un krāsaino pasauli, kas Žila Verna romāna varoņiem pavērās zem zemes.

Tomēr mēs jau esam sapratuši, ka mums nav vajadzības doties tik dziļi. Galu galā mēs meklējam mums nepieciešamās vielas, un to ir pilnīgi pietiekami daudz Zemes garozā, kas ir diezgan plāna – no pieciem kilometriem okeānā līdz septiņdesmit kilometriem kalnos. Un mēs ļoti labi protam rakt un urbt.

No kā ir veidota Zeme?

Viņi apgalvo, ka gandrīz visi Mendeļejeva tabulas elementi ir atrodami Zemē. Ja ne visi, tad deviņdesmit noteikti. Zinātnieki pat ir aprēķinājuši, cik daudz dažādu elementu atomu ir ietilpuši Zemes būvniecībā. Tas ir tik liels skaitlis, ka tam pat nav nosaukuma. Paņem papīra lapu, uzraksti vieninieku un tam pievieno 50 nulles. Iegūsiet skaitli, kas nevar iekļauties vienā piezīmju bloka lapas rindiņā. Ko mums stāsta šis garais, čūskai līdzīgais skaitlis? To, ka uz Zemes ir ne tikai daudz atomu, bet fantastiski daudz atomu.

Kas ir šie atomi? Trešdaļa no tiem ir dzelzs atomi, vēl gandrīz trešdaļa ir skābekļa atomi, sestā daļa ir silīcija, astotā daļa ir magnija, divpadsmitā daļa ir sēra, niķeļa, kalcija un alumīnija atomi. Un pārējiem elementiem ir palikusi viena simtā daļa. Tāds ir visu mūsu planētas elementu sastāvs. Taču mūs ar jums interesē tikai Zemes garoza, kas veido tikai vienu divsimtdaļu no Zemes masas. Lai gan tas ir daudz, ņemot vērā mūsu planētas milzīgo svaru.

No kā sastāv Zemes garoza? Šeit ēdienkarte ir bagātāka un daudzveidīgāka.