Godīgi sakot, man kļuva drebuļi. Kā var neticēt nākotnes prognozēm? Tas bija tāpat kā filmas skatīšanās attīšanas režīmā: viņš zināja dažus kadrus un beigas, bet joprojām trūka epizodes. Un tomēr viņš noteikti redzēja filmu par Tayishka stāstu!

«Es nesaprotu,» es meloju. – Kā mēs risināsim šo problēmu?

– Paskaties uz mani, Tayishka.

Es lēnām pagriezos. Par spīti manai tik tikko mirdzošajai cerībai, es ieraudzīju neglītu seju ar pazīstamām acīm un nepatīkamu smīnu. Es kaut kā atturēju sevi no raustīšanās. Nekromants samiedza acis:

– Ir vairāki veidi, kā iegūt informāciju no jums. Spīdzināšana,“ viņš novērtēja manas iepletās acis un tikai tad turpināja, „ir labākais un ātrākais veids. Bet tie palīdzēs tikai tad, ja jūs pats jau esat saņēmis nepieciešamās zināšanas. Un par to es nevaru būt pārliecināts. Un otrā metode ir visizplatītākā piestiprināšana. Vismaz paldies. Pateicība tevī ir audzināta divdesmit gadus. Tava māte zvērēja tavā vietā, ka kādreiz tu nāksi pie manis un atmaksāsi parādu. Bet tagad, kad es skatos uz tevi, es nejūtu šo saikni starp mums.

Es paskatījos uz leju. Diez vai viņš prata lasīt domas, citādi nebūtu vajadzības viņu pratināt. Bet es pat nevarēju skatīties Taišku. Viņa tagad iekšā bez vārdiem vaimanāja – viņa bija uz šejieni pievilkta, un viņas pateicība bija patiesa, divdesmit gadus veca. Ja tikai es viņai dotu vārdu, viņa to visu atdotu par jauko dvēseli. Un es to izlikšu. Es tikai sakārtošu savas prioritātes. Bet tagad loģika ierosināja ko citu: es, es esmu tā augšāmcelšanās kļūda, viņa tik ļoti gaidītā nepieklājīgās nekromantijas kļūda. Un ko viņš ar mani darīs, jo tik ilgi bija gatavs gaidīt manu parādīšanos?

– Tāpēc paskaties man acīs, Taiška, un saki vēlreiz – vai esi saņēmusi kādas zināšanas, kas saistītas ar dēmonu pasauli? Asuras, gaki un youki ir iekļuvuši mūsu pasaulē tūkstošiem gadu, taču neviens iepriekš nav bijis tuvu viņu pasaulei. Tāpēc saki man vēlreiz, Tayishka, ka tu tur neesi bijis vai nezini par pāreju starp mūsu pasaulēm.

Manas acis, iespējams, bija nedaudz iepletušās, bet mana balss noteikti svārstījās:

– Nezinu.

– Tu melo.

«Es…» Sapratusi, ka man kaut kas jāpaskaidro, es meklēju vārdus. «Es vēl neesmu sapratis, ko es redzēju tur, aiz nāves robežas.» Bet tā nav dēmonu pasaule!

– Tu melo.

Viņa konvulsīvi izdvesa. Filmas skatīšanās attīšanas režīmā viņam radīja ļoti izkropļotu attēlu. Pat ja viņš uzminēja gandrīz precīzi. Tomēr šajā gadījumā «gandrīz» bija pārāk būtiska atšķirība! Un es joprojām nesapratu, kuram no mums ir vairāk trumpju piedurknē.

– Dodiet man laiku saprast pašam, Sciacca kungs!

– Ko vēl jūs varat lūgt? – vecā vīra seja kļuva vēl neglītāka pēc tam, kad nekromants izlocīja uzaci. – Vai arī tu jau sāksi prasīt?

Pirms šīs frāzes biju gatava pajautāt… Vismaz izteikt cerību, ka viņš vispirms visas kārtis parādīs pats, ļaus iemācīties viņam uzticēties, un tad es viņam visu izstāstīšu. Pat ja ziņas viņam sagādās vilšanos, jo Taiška nav saņēmusi nekādu saikni ar dēmonu pasauli, bet viņš jau pieradīs pie manis tik ļoti, ka cienās palīdzēt ar manu problēmu. Jā, tieši tā izklausījās mans ideālais plāns. Tikai sarkastiskais un augstprātīgais nekromanta tonis tajā neiederējās…

«Es neko neprasu, Sciacca kungs.»

«Nemaz tā…» viņš, šķiet, bezgalīgi atkārto savā galvā šo frāzi. – LABI. Es nesteidzos un esmu gatavs nedaudz pagaidīt, līdz tu pats sāksi man lūgt, lai es ieklausos tavā visdziļākajā noslēpumā.

Tā ir pašapziņa! Man nebija laika novērst skatienu, kas, iespējams, izsmēja. Viņš pamanīja, un tāpēc viņš uzdeva šādu jautājumu: