«Mērķējiet pēc riepām,» Bents norūca. – Viņam ir nauda, tas ir skaidrs!

Liss un Fedots ielādēja jaunus klipus savās pistolēs.

Ceļš gāja cauri laukiem un copēm. Automašīnas atsitās pret bedrēm un ielidoja peļķēs, paceļot šļakatu strūklakas. Čaks vēroja savus vajātājus atpakaļskata spogulī un uzmundrināja sevi ar zvērestu, taču viņa dvēselē pieauga izmisums. «Zagļi nav tālu aiz muguras… Laikam jau visu izdomājuši…»

Un tad, kā paveicās, Goga sāka rosīties. Mirstošā vīrieša acis atvērās, un caur plīvuru viņš palūkojās uz savu bijušo partneri. No viņa sausajām lūpām izplūda lāsts.

Čaks pamanīja, ka Gogas roka sniedzas pēc jakas iekšējās kabatas. Mirstošais vīrietis mēģināja kaut ko no turienes izvilkt. Tajā brīdī Čakam viņam nebija laika, viņš bija novērsis no ceļa, un, kad viņš atkal pievērsa skatienu Gogam, viņš šausmās gandrīz kliedza: viņš izvilka granātu no krūtīm un ar notirpušiem pirkstiem mēģināja sataustīt tapu.!

«Paldies, es to neaizmirsīšu uz visiem laikiem,» Čaks atjēdzās un izrāva citronu. – Jūs vienmēr esat bijis taupīgs puisis!

Fedots un Lis šaudīja gandrīz nepārtraukti. Bet ar kratīšanu un pat krēslā bija grūti mērķēt. Lodes lidoja vai nu bagāžniekā, tad zemē, vai arī ceļmalas brikšņos.

– Pagaidiet, dupši! «Čaks ar zobiem izvilka tapu un izmeta granātu uz ceļa.

Tas eksplodēja pie BMW priekšējā bufera. Mašīna uzlēca, pēc inerces pavirzījās vairākus metrus, un tad tā apgriezās un saslīdēja. Ar trulu rūkoņu viņa nokrita uz sāniem, apgriezās un atkal nostājās uz saviem riteņiem. Tā motora pārsegs bija saburzīts, vējstikls gandrīz pilnībā trūka.

Atskatoties uz savu uzvarēto pretinieku, Čaks pašapmierināti iesmējās. BMW palika aiz muguras un pazuda tumsā.

* * *

Pirmais pie prāta nāca Lapsa, tievs, garmatains gaišmatains vīrietis, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs. Šoferis un Bents nekustējās, klāti izsisti stikli. Vadonim no pieres bija izlīdis granātas lauskas, no kuras viņam sejā plūda asinis.

Fedots un Rustams ievaidējās blakus Lapsai. Salonā stipri smirdēja pēc benzīna. Lapsa noliecās pār sēdekļa atzveltni, paskatījās uz priekšnieku un, pārliecinājies, ka viņš ir miris, ar īsta kabatzagļa veiklību, tikai ar pirkstiem, izvilka no iekšējās kabatas kuplu maku. Ielicis to savā kabatā, viņš mēģināja atvērt durvis no sāniem. Bet tas iestrēga.

«Fedots,» viņš iesita ar dūri savam partnerim, kurš sēdēja pie otrām durvīm. – Ātri izkāpiet, pretējā gadījumā mēs uzliesmojam!

Fedots ievaidējās, sakustējās un atvēra acis.

– Kas vainas priekšniekam?

– Atliecās atpakaļ. Atver durvis, viņi tev saka, pretējā gadījumā mēs šeit sadegsim ellē.

Kamēr Fedots knibinājās pie durvīm, Rustams pamodās. Fedots beidzot atvēra durvis, un no mašīnas izkāpa trīs brāļi. Mēs nogājām dažus metrus.

«Paskaties, Bents atliecās,» Fedots teica pēc mirkļa pārdomāšanas. – Kas ir nākamais?

«Nekas nenotiks,» Lapsa atbildēja, aizdedzinot cigareti. «Dodons kļūs par priekšnieku, tas arī viss.»

– Vai tas neesi tu?

– Kas vēl. Es nevaru pārlēkt pāri Dodonam.

Rustams un Fedots apsēdās uz zemes. No BMW sabojātā motora pārsega apakšas nāca dūmi. Kamēr Lapsa domāja, cik «zaļumu» viņš ir izrāvis no mirušā vīrieša, viņi skatījās uz automašīnu ar visām acīm.

«Lapsa,» Rustams pēkšņi sacīja. – Paskaties, šķiet, ka viņš kustas!

Lapsa uzrāvās un arī paskatījās uz mašīnu. Izliektajam skaidri bija redzamas dzīvības pazīmes. Viņa galva ar fragmentu pierē pagriezās, viņa puspievērtās acis atvērās.

– Celies augšā, nav jēgas sēdēt! – Liss kliedza. – Izvelciet viņu, un es sazināšos ar Dodonu. Ātrā palīdzība tik un tā neatbrauks, bet Dodons vismaz atvedīs savu ārstu.