Viņa refleksīvi sagrupējās, taču tikšanās ar zemi tik un tā izvērtās smaga. Alīna pārbrauca ar vaigu pāri maziem zariem, un viss gaiss uz mirkli izlidoja no viņas krūtīm. Viņa uzreiz apgriezās uz sāniem un ar naidu skatījās uz jaunajiem skriešanas apaviem. Viens bija aizlidojis un tagad izspraucās, pirksts bija iesprūdis zem neveiksmīgas aizķeršanās.

«Brazdieties, Alīna,» viņa skaļi teica. Un viņa pievienoja pāris spēcīgus izteicienus, atbrīvojot kurpes. Arī nātres, sasodīts!

Viņa atrāva kāju no spilgti zaļajiem krūmiem, bet jau juta pazīstamu kņudošu sajūtu uz ādas.

– Skaistule, kur mēs skrienam? No kā? – Izsmejoša balss lika viņai pacelt acis un šķielēt pret gaismu. Runātājs nebija jauns un varēja atcerēties šo parku kā piepilsētas meža joslu bez soliņiem un labierīcībām.

– Dažreiz cilvēki skrien. Jo viņi to vēlas,» Alīna sacīja, grozot plaukstas locītavu, kas pārņēma visu inerci no kritiena.

– Vai tu gribi nomētāt kājas? Tas ir noderīgi, ceļi būs platāki. «Vectēvs, kura pirms minūtes nebija, atbalstījās uz nūjas un vilcinādamies pasniedza meitenei roku. Alīna nobolīja acis un ar vienu kustību piecēlās kājās. Pieņemt palīdzību no veca cilvēka, tā ir cita lieta.

– Paldies, es pati. «Viņa paskatījās uz sāniem uz sarunu biedra saburzīto roku un sāka tīrīt sevi. Pēc kritiena sportiskais gars pazuda kaut kur krūmos. Nebija vēlēšanās to meklēt un atgriezties skriešanā, tāpēc Alīna ar nopūtu noslēdza treniņu uz rokassprādzes.

«Visi ir kļuvuši neatkarīgi,» vecais vīrs iesmējās. – Feministe, vai kā?

«Tu zini labāk, mēs ar Klāru Cetkinu esam dzimuši dažādos gadsimtos,» Alīna atcirta un tad diezgan laipni piebilda: «Paldies par gatavību palīdzēt, bet man nepatīk pieskarties svešiniekiem.»

– Mani sauc Dmitrijs Petrovičs, jūs varat mani satikt.

Alīna garīgi ievaidējās. Viņa kopumā cienīja vecākus cilvēkus un izturējās pret viņiem uzmanīgi. Bet tālumā. Gandrīz visi veči bija uzmācīgi un lēkāja pie jebkuras izdevības papļāpāt. Alīna pat apskauda vieglumu, ar kādu viņas vectēvs pārtrauca saziņu ar pilnīgi nepazīstamu meiteni. Viņa prata sazināties darbā, prata veidot dialogu ar dažādiem sarunu biedriem, taču bez pistoles un jakas viņa jutās neērti.

«Dina,» viņa pamāja, parasti saucot citu vārdu, «bet atvainojiet, man ir grafiks, ir pienācis laiks skriet.»

– Atkal skriet?

«Nu… iesim,» Alīna godīgi teica, sānis skatoties uz pietūkušo potīti (ar to joprojām nebija pietiekami!), «bet ejiet ātri!»

– Kur es varu sekot tev līdzi? Ej, mans dārgais, ej… Starp citu, tālāk ir stends, tur ir laba kafija!

– Jā, es zinu! – viņa uzmeta pār plecu un kliboja prom.

Kāpēc gan nedzert kafiju, ja diena neiet labi? Stalls bija diezgan pieklājīgs mazs kafejnīca. Pavasarī plašajā verandā tika novietoti galdi, un tas kļuva par magnētu daudziem ārštata darbiniekiem ar MacBook. Tagad visas vietas bija brīvas, un Alīna ērti apsēdās uz maza dīvāna.

No šejienes pavērās skaists skats uz aizaugušo dīķi, un kapučīno garša lika man nedaudz samierināties ar šī rīta neveiksmēm. Spīdēja pavasara saule, bet ar šo uzdevumu tika galā arī verandā rūpīgi atstāta vilnas sega. Alīna centās nedomāt par to, kā viņa nostaigās sāpīgās divdesmit minūtes līdz ieejai. Pēc maratona treneres ieteikuma viņa skrējienam ģērbās tā, it kā ārā būtu par desmit grādiem siltāks nekā patiesībā. Šodien viņa bija uzvilkusi plānu izsitumu aizsargu un vidukļa somu, lai vismaz uz brīdi atslēgtos no darba tērzēšanas un ziņām. Viņai nepatika būt aukstam bez darba vajadzībām, bet acīmredzot viņai tas būs jādara.

Bet cik brīnišķīga šeit ir kafija! Alīna pacēla glāzi pie lūpām un sniedzās pēc deserta…