– Aptiniet kājas. Es atnākšu vakarā, labi?

Viņš pamāj, paņem segu un, bērnišķīgi, izaicinoši uzlec gultā, kas izdveš ilgi čīkstošu skaņu.

Nataša turpina atturīgi šūpoties uz sliekšņa pie atvērtajām durvīm. Viņai ir taukaini mati un vecas, nelaimīgas sievietes seja. Cik viņai ir gadu? Viņa ir septiņus gadus vecāka par Svečku.

– Kāpēc jūs šeit esat atbildīgs? – viņš ar grūtībām izrunā.

– Nataša, labāk paklusē.

Izeju ārā un aizveru aiz sevis durvis.

Skumjākais ir tas, ka alkoholiķu bērni ļoti mīl savus vecākus un līdz pašām beigām tic, ka viņi uzlabosies. Viņi domā, ka var kaut ko mainīt.

Pagalmā stāv Roberta melnā mašīna. Viņš lūdz par viņu, apbrīno viņu un dievina viņu. Viņš to nesauc citādi kā par «manu panteru». Tas droši vien runā par zēnu no nabadzīgas ģimenes, kurš beidzot ir piepildījis savu sapni.

«Beidzot,» Anija nopūšas, kad es apsēžos viņai blakus, «Es jau domāju, ka jūs esat nolaupīts šajā briesmīgajā vietā.»

Viņa noskūpsta mani uz vaiga, apsmidzinot ar saldu smaržu aromātu – kaut ko līdzīgu vaniļai, bet pēc sastāva sarežģītāks. Smarža lieliski uzsver viņas kaprīzo sievišķību.

Anija mani ātri pārbauda un pieņem spriedumu:

– Uzvalks ir tops, bet par jaku neko neteikšu.

– Tā kā klusē. Kā Delfīns uzticēja savu mašīnu tev, nelaimīgajam šoferīt?

– Kur viņam jāiet? – Anija pasmaida un iziet no pagalma.

Viņa ļoti vēlējās apprecēties ar Robertu un tagad bez vilcināšanās izbauda savu statusu.

– Kā tev iet? – Balsī skan aizkustinošas bažas.

Apstājam pie luksofora. Es pagriežu galvu un apbrīnoju viņas matus: garus un spīdīgus, kā Nastjai. Man atkal ir skumjas sāpes krūtīs.

– Labi. Tagad es strādāju no mājām. Tas atvieglo dzīvi. Kā tev iet?

Anyuta lamājas uz šoferi, kurš viņu pārtrauca, taču ātri pārslēdz pārnesumus un stāsta par savu pēdējo atvaļinājumu kopā ar Robertu Spānijā. Klausos viņas balsī un skatos uz rudens pilsētu, kas mirgo aiz loga. Pēdējo mēnesi gandrīz neizgāju no mājas. Neskatoties uz visu, man vajadzēja biežāk izkļūt ārā. Laukums ir nosēts ar vecu kļavu lapām, un vietām aiz mājām joprojām redzamas koku galotnes ar sarkanu un dzeltenu lapotni.

Tuvojamies galerijas ēkai. Es paskatos uz tālruņa ekrānu: mēs kavējam četrdesmit minūtes, bet izrādās, ka neesam vienīgie: Marks Nikolajevičs pelēkā mētelī izkāpj no melnas automašīnas, kas novietota dažu metru attālumā. Šoferis tur viņam durvis. Fedorcovs palīdz meitenei izkāpt no automašīnas.

Vispirms es redzu, ka uz asfalta nolaižas zamšādas zeķu zābaki. Paskatos augstāk, pētot slaidās kājas un no baltā mēteļa apakšas izlecošo persiku kleitas apakšmalu. No salona parādās eleganta roka – un, visbeidzot, tās īpašniece, gaišmataina meitene ar bobu. Pirmā lieta, kas nāk prātā, skatoties uz viņu, ir plēsējs. To var just, kā viņa kustas un skatās uz Fedorcovu. Kā viņš tur muguru un kustina kājas.

Es novēršos, nesaprotot savas jūtas. Paātrinu tempu un panāk Anju. Viņa neredzēja savu brāli un bija gandrīz sasniegusi ieeju.

Mūs sagaida divas izpalīdzīgas meitenes: pārbauda ielūgumus, paņem virsdrēbes un cienā ar šampanieti. Visu šo laiku es viņus garīgi mudinu. Es nevēlos sastapties ar Fedorcovu. Es nedomāju, ka viņš šeit vispār parādīsies. Varbūt man paveiksies un mūsu ceļi nekrustosi.

Cilvēku ir ļoti daudz. Oficiālā daļa vēl nav sākusies.

– Es tevi pametīšu. Man kādam jāsasveicinās. – Anija viegli pieskaras viņas rokai un norāda kādas sievietes virzienā zilā blūzē.

– Jā, protams. – Es eju pretējā virzienā.

Mans uzdevums ir uzreiz pēc oficiālās daļas uzdot dažus jautājumus Fedorcovai un ātri doties prom. Es jūtos kā melns traips uz balta audekla. Zāle tika pārveidota, lai tā atbilstu viesmākslinieka gleznām: pasteļtoņi, svaigi ziedi, gaismas instalācijas. Uzaicinātie bija atbilstoši ģērbušies. Dīvaini, ka ielūgumā nebija norādīts apģērba kods. Man vienalga, es atnācu darba darīšanās.