– Nevari aizmigt? – Kostja turpina klikšķināt ar peli.

Ekrānā mirgo krāsas un piesātinājuma izmaiņas.

– Es tagad iešu. Es atnācu brīdināt: es vēlos doties prom desmitos, lai izvairītos no sastrēgumiem. Labi?

– Labi. – Kostja pamāj. – Es joprojām strādāšu, – es pieņēmu steidzamu pasūtījumu.

– ES aizeju.

Skatiens krīt uz Svečkina rakstāmgaldu, kas ir pirms trim gadiem nesakārtots. Negaidīti es uzdodu jautājumu:

– Kāpēc jūs un Nastja pārtraucāt sazināties?

Pēdējos divus gadus pirms Nastjas pazušanas Kostja neieradās nevienā dzimšanas dienas ballītē, par attaisnojumu izmantojot darbu. Viņš pat ar kurjeru nosūtīja lāci.

Es jautāju Nastjai, bet viņa man pamāja, un pēdējo reizi pilnībā uz mani kliedza. Šī nemaz neizskatās pēc viņas. Tad es krītu līdz pārtraukumam ar Fedorcovu, bet tagad mana intuīcija man čukst, ka šeit kaut kas ir neticami.

Kad apciemoju Kostju cietumā, tam nebija laika. Mani interesēja, kā viņam klājas un kas viņam vajadzīgs. Turklāt pārbaudes un daudzu stundu gaidīšana rindā aukstumā bija nogurdinoša.

Pat pirms viņš paspēj atbildēt, es zinu, ka viņš melos.

– Kur tev radās ideja?

«Tu pēkšņi pazuda no mūsu dzīves.» Ikvienam būtu jautājumi.

– Muļķības. – Viņš pamāj ar roku. «Svečka bija iegrimusi savā personīgajā dzīvē, darbā un kāzu plānošanā. Tas ir normāli, ka draugi šādos brīžos paliek otrajā plānā.

Jā, bet Dmitrienko, Anya, Roberts turpināja aktīvi parādīties viņas dzīvē. Es neredzu jēgu viņu mocīt. Ja viņam ir iemesls neko neteikt, viņš klusēs.

Kostjas skatiens kļūst pazudis, it kā viņš tagad nebūtu ar mani, bet pavisam citā vietā.

– LABI. – pārbraucu ar plaukstām pāri apakšdelmiem. – Ar labunakti.

– Čau, poga. – Uzliek austiņas.

Es paskatos uz pagalmā novietoto Kostjas «veco kundzi». Protams, es neko nesaku skaļi. Viņam tiešām slikti ar naudu – tas ir saprotams. Viņš savulaik brauca ar dzeltenu mašīnu ar kabrioleta jumtu un mīlēja tusēt klubos.

Man bija piecpadsmit, kad pirmo reizi braucu kopā ar viņu pa pilsētu. Klausījāmies mūziku un braucām pa šoseju. Es pacēlu rokas uz augšu: vējš sačakarēja matus. Tā smaržoja pēc vasaras, un man šķita, ka labākais vēl tikai priekšā. Es noteikti kļūšu bagāts un veiksmīgs. Man, protams, būs visskaistākais vīrietis, kurš manī ir ārkārtīgi iemīlējies. Es pārvācos uz lielu pilsētu un visi mani sapņi piepildīsies ar pirkstu šķipsnu.

Es skumji pasmaidu par savām atmiņām.

Kostja izslēdz modinātāju. Iekāpu mašīnā, viņš ieņem vietu aiz stūres un iedarbina motoru.

Vakar bija auksta diena, bet šodien ir silts. Indijas vasara šogad ir vēla. Es šķielēju no saules stariem un, neprasot, pagriežu atpakaļ vizieri. Man klēpī iekrīt veca Nastjas fotogrāfija, kas uzņemta ar mērķēšanas kameru. Svece uz tās ir septiņpadsmit gadus veca. Viņa stāv skolas stadionā ar bumbu rokās. Es atceros šīs sporta bikses un sarkanu topu ar spageti siksnām. Matu šķipsnas ap seju bija izkritušas no viņas bizes. Viņai ir trausli pleci un sievišķīgi izvirzīti atslēgas kauli. Viņa priecīgi smaida objektīvā uz koši saulrieta fona. Skaista un bezrūpīga fotogrāfija.

Pārvēršu fotogrāfiju – 2010. gads – rakstīts ar melnu pildspalvu uz gludas virsmas.

Man nav laika uzmest Kostjam jautājošu skatienu, pirms viņš steidzīgi izņem fotoattēlu no manām rokām. Kas tur par vainu, viņi bija labākie draugi kopš bērnības. Tas ir normāli, ka viņam ir Nastjas fotogrāfija. Bet kāpēc man pēkšņi rodas šaubas?

– Mani pirmie soļi profesijā. – Kostja apgriež rokās fotogrāfiju un ieliek cimdu nodalījumā. – Pastāsti man, vai tas ir forši?