Es biju pārsteigts par dzirdēto un nedaudz atspēkojos no sava sarunu biedra.

– K-ko?

Viņš pasmīnēja.

– Ko tu domāji, mīļā? Cilvēku atmazgāšana no netīriem darbiem ir ļoti, ļoti dārga.

Man ir apnicis klausīties šīs muļķības. Es piecēlos un gatavojos iziet no restorāna. Steidzami vajadzēja atcerēties visus savus paziņas, nodibināt kādus sakarus, kādam piezvanīt. Šim haosam bija jābeidzas. Šķiet, ka kāds no manas grupas universitātē bija FSB pulkveža bērns. Vai pat kāds foršāks. Jums būs jāsazinās ar šo mazo cilvēku. Es vienkārši neatstāšu visu šo haosu. Man viss ir jāsaprot un, ja nepieciešams, jāpalīdz tēvam. Galu galā viņš pazuda! Patiesībā tas pazuda! Un es neatstāšu šo stāstu pa kreisi, man pilnīgi svešinieku. Nu man nav!

Levs nometa rēķinus uz galda un sekoja man.

– Atkāpies! – es nobrēcu.

Advokāts atkal pasmaidīja.

– Tātad tu nepadevies no manis. Es eju mājās. Ak, vai tētis tev vēstulē nepateica, ka es tagad dzīvoju pie tevis? Kāda nelaime…

Izdzirdot Ļeva Jurjeviča vārdus, es gandrīz paklupu un nokritu uz grīdas. Bet man bija kājās ļoti dārgas augstpapēžu kurpes. Ja es viņus sabojātu?! Šis vīrietis nedomāja ne par vienu, izņemot sevi.

Viņš gāja man garām tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieskatīju viņu un vairākas reizes pamirkšķināju. Ja viņš jokoja, tad tas bija ļaunākais joks cilvēces vēsturē. Bet izskatās, ka šis idiots nejokoja ar vārdu "vispār".

– Nopietni?! – Es metos viņam pēc.

Ļevs apstājās, pagriezās pret mani ar apmierinātu smaidu un nožēlojami iztaisnoja kaklasaiti, kā to bieži dara sliktie filmu varoņi.

– Pilnīgi nopietni, mīļā.

– Beidz mani tā saukt! – es nobrēcu. Man vairs nebija vienalga, ka mēs joprojām stāvam restorāna vidū. Mana pacietība ir pilnībā beigusies. – Labi, tu konfiscēji sava tēva īpašumus un citas muļķības. Bet šis! Tu… tu neuzdrošinies dzīvot mūsu mājā! Vai tev nav sava?! Varbūt uz turieni jāvelk arī vecmāmiņa, bērni, vecāki un suns?! Vai tu vispār sevi dzirdi?

Ļevs Jurjevičs apmierināti pasmaidīja.

"Es zināju, ka es jums patīku." Jūs gudri nolēmāt mani iepazīt tuvāk… Tā kā jūs esat tik ieinteresēts, es jums pateikšu, ka man nav ne sievas, ne bērnu. Un suņi, starp citu, arī. Es esmu viens pats.

Paldies Dievam! Vismaz viņš nenesīs savus mazuļus. Ejot tuvāk vīrietim, es ieskatījos viņam acīs un caur zobiem nomurmināju:

– Ja tu pārkāpsi manas mājas slieksni, es izsaukšu policiju!

Ļevs Jurjevičs tikai paraustīja plecus.

– Jā, lūdzu. Parādīšu visus dokumentus, mierīgi papļāpāsim un iesim katrs savu ceļu. Un jūs varat arī sodīt par viltus zvanu. Kā maksāsi?

Es sāku saprast, kāpēc daudzi cilvēki ienīst juristus un kāpēc daudzi ienīst juristus. It kā viņi par tevi zinātu visu. It kā viņiem būtu sagatavota atbilde katrai situācijai, katram jūsu teiktajam vārdam. Tas bija pat nedaudz biedējoši.

Bet es biju pārliecināts, ka man tas izdosies. Ka patiesība ir manā pusē. Es netaisījos padoties, lai gan sāku izjust zināmu izmisumu. Es paķēru telefonu no somiņas, bet uzreiz apstājos un paskatījās uz advokātu.

– Savienojiet mani ar manu tēvu! Tūlīt!

Ļevs Jurjevičs tikko pacēla rokas.

– Ak, es nevaru. Vai jūs zināt, kāda ir stāsta viltība, kad cilvēks “guļ zemu”? Fakts ir tāds, ka nav iespējas ar viņu sazināties. Viņš pats izrāpjas ārā, kad tas ir droši.

Es vairs nevarēju izturēt šo sapuvušo sarunu. Pagrūdusi ar plecu Levu Jurjeviču, es devos uz izeju, kad pēkšņi viņš satvēra manu roku un spēcīgi to saspieda.

– Lelle, tagad nopietni. Vienkārši izvairīsimies no muļķībām. Tu sabojāsi savu un tēva dzīvi. Padomā simts reizes, pirms kaut ko dari.