Viss izdevās ideāli. Šarvaju aizveda uz virtuvi, un mani ierādīja gaišā viesistabā ar augstiem griestiem. Centrā bija lakots galds, dīvāns un vairāki krēsli. Ziedi uz tapetēm, gaiši aizkari un mierīga pilsētas dzīve aiz loga. Un man būs skaistas, mājīgas mājas prom no šejienes.

Vecmāte Olva Burkle ir Adelfas vecākā māsa. Viņiem bija tādas pašas vērīgas acis un laipni smaidi. Tikai Olvas seju klāja mazas krunciņas, un matos bija redzami sirmi mati.

«Žēl, ka jūs nebrīdinājāt par vizīti,» Olva sacīja, kad mēs apsēdāmies pie galda. – Brālis būs greizsirdīgs.

Diez vai viņa zināja par terasi – pārāk mierīgi runāja, lejot tēju. Kā viņa izskatījās pēc Adelfa. Viņš nenāca pie viņas dienas laikā, lai nesamulsinātu savus apmeklētājus, un tas viņu apbēdināja.

Ar aizbildni nav iespējams plānot, bet man bija kauns par negaidīto vizīti. Olva nebija sarūgtināta un laipni jautāja, kā viņa varētu palīdzēt. Es nezinu, kas tika teikts šādos gadījumos, un tēma ir jutīga. Viņa to teica, atsaucoties uz kāzām un bažām par savu veselību.

Kalpone mani ieveda mazā istabā. Vienīgās mēbeles bija aizslietnis, drēbju skapis un zems galds, kas pārklāts ar palagu. Gaišas tapetes un aizkars uz loga, tukšums – tik neērti pēc viesistabas. Ar istabenes palīdzību es izģērbos, uzvilku brīvu kreklu un apgūlos uz galda. Viņa nekaunīgi pacēla kreklu un visu savu kaunu pārklāja ar palagiem. Tieši tāpat viņa to paņēma un pacēla, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieradu pie Šarvai skatiena, bet tāda svešinieka vienkāršība bija mežonīgi mulsinoša. Droši vien viss būtu beidzies.

Istabene aizgāja, un drīz gaitenī atskanēja soļi, durvis atvērās… tā nebija Olva. Viņa skatiens iekrita pelēkā kreklā ar baltu rakstu un melnu kakla lakatu. Pie vārtiem mirdzēja sakta, ienācēja acīm pietuvināta krāsa – pelēkzila. Adelfs. Sākumā es nebiju pārsteigts, varēju tikai skatīties uz viņa glīto seju un pussmaidu. Zīda krekls mirdzēja, kad viņš ieelpoja, garie pirksti atgādināja baudu un krēslu.

Es varēju būt sašutis, un Adelfs teiktu, ka viņam ir nepareizās durvis. Bet tad viņš aizies, un paliks šaubas, nepatīkama apskate un drūma māja, kur aiz katrām durvīm bija paslēptas šķebinošas lietas. Nē, man vajadzēja mazliet prieka un sapratnes, ka par brīvību ir vērts cīnīties.

– Vai tu esi šeit? – es jautāju un apsēdos.

Adelfs pasmaidīja plašāk. Viņš aizvēra durvis un piespieda tām muguru, sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Šodien mana māsa negaidīja ciemiņus. Kad teica, ka lejā gaida ciemiņš, nolēmām, ka labāk sevi nerādīt.

Viņš šķielēja, acis dzirkstīja – viņš apbrīnoja. Es jutos neērti, iedomājoties, ka esmu valkājis tik maz drēbju. Adelfs jau pieskārās, bet tomēr kaut kā…

– Tātad tu viņai teici? – ES jautāju.

«Nē,» viņš pakratīja galvu, «viņa pati visu redz.»

«Un jūs nolēmāt mani atdot jums?»

Man likās, ka viņi abi ir izstrādājuši viltīgu plānu, kā mani apprecēt ar Adelfu un iegūt manu vecāku laimi. Aizvainojums dzelkoja, bet man nebija ilūziju par viņu. Varbūt jums vajadzētu aizmirst par citiem un padomāt par savām vēlmēm. Es gribēju atkal sajust sevi vīrieša rokās, atcerēties, ka tuvība ir kaut kas vairāk nekā aizbildņa jautrība. Es biju sieviete un gribēju to izbaudīt.

– Protams, nē. – Adelfs sarauca pieri. «Viņa vienkārši domāja, ka mani pakalpojumi jums būtu patīkamāki.»

Viņš izspēlēja vainas apziņas sajūtu nolaida acis, bet viltīgais smaids nepazuda. Jocnieks – tas ir Adelfs. Bet es to negaidīju no Olvas, viņa šķita nopietna un pārāk nobriedusi.

Dusmoties nebija iespējams, jo manas vēlmes tikko bija piepildījušās.

– Un jūs varat būt drošs, ka jūsu pakalpojumi neradīs sekas? – ES jautāju.