Pilī šī sajūta kļuva intensīvāka. No ārpuses tas izskatījās romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torņi, platas kāpnes un augstas, divviru durvis. Pie apvāršņa bija redzamas cietokšņa mūra drupas. Tos šķērsoja augsti žoga stieņi, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.

Sākumā man patika iekšā, bet bija neizturami vienmēr dzīvot tumsā. Aizbildnis cieta no uguns drudža, un tagad viņa acis neizturēja dienas gaismu. Šauru gaiteņu tīkls, zāles, tumsā pazuduši griesti, grumbuļainas sienas un tas viss krēslā. Un arī visuresošie portreti. Kadri ne vienmēr bija redzami, tāpēc likās, ka vienaldzīgas acis skatās no visām pusēm.

Man bija žēl aizbildņa, es domāju, ka Gaismas Vēstneši mūs savienoja, lai mēs varētu viens otru dziedināt. Bet viņš jutās lieliski melnā spoka izskatā.

Ceļā uz savu istabu es pagāju garām sava aizbildņa guļamistabai. Durvis vienmēr bija vaļā, sākumā likās, ka tas noticis kalpu neuzmanības dēļ. Naiva doma – neviens neuzdrošinājās elpot bez viņa piekrišanas. Durvis man bija vaļā.

Es pacēlu svārkus un lēnām ložņāju pa gaiteni zem apburto griestu blāvās gaismas. No portretiem uz mani raudzījās mirušo senču sejas, un no nedaudz atvērtajām durvīm atskanēja maiga, melodiska aizbildņa balss. Šādā tonī nedēļu pēc nedēļas viņš atteicās ļaut man iziet un aizliedza rakstīt draugiem. Viņš pastāstīja viņiem par mūsu laulību un dzīvi kopā. Tas man pārņēma drebuļus.

Kad es tuvojos durvīm, aiz tām atskanēja spocīga skaņa:

– Verona.

Es gaidīju sodu, ne velti viņi mani gaidīja. Ja Kasjēns kādu aizsūtītu uz pili, ja aizbildnis zinātu par Adelfosu?!

«Veronija drīz atgriezīsies, vai viņas kalpone ir brīva?» – jautāja aizbildnis.

Viņš runāja ar kādu citu, paldies gaismai. No pārsteiguma es apmulsu un pēkšņi sapratu, ka esmu ieskatījusies istabā. Kauluinās sienas kvēloja maigā, zilā gaismā. Un atkal portreti ar bezkaislīgām sejām ir manas klātbūtnes liecinieki. Aizbildnis sēdēja ādas krēslā ar muguru pret durvīm, bija redzama tikai viņa galva un garie blondie mati.

«Lūdzu, man ir laiks doties,» sieviete čīkstēja.

Viņa nebija redzama, un likās, ka runā viens no portretiem. Spoki dažreiz apdzīvo objektus, bet es zināju, ka tas tā nav. Droši vien kāda no istabenēm vai Batšeba, saimniece, aizbildne viņai zvanījusi biežāk nekā pārējām.

Es aizturēju elpu un grasījos doties prom, kad izdzirdēju sūdzību:

– Lūdzu, vīrs mani meklēs.

Aizbildnis sakustējās, un viņa melno bikšu dēļ kļuva redzami izlocītie ceļi, tie nebija uzreiz pamanāmi. Vajadzēja aizbraukt, bet kā nabadziņu atstāt? Es neesmu pārliecināts, ka viņai bija vajadzīga palīdzība, bet… es vienkārši nevarēju.

«Tad pasteidzies, pretējā gadījumā kāds paies garām un pastāstīs par redzēto,» pat es jutos aizvainota no mērītās balss. Viņam patika pakļaut cilvēkus un pēc tam izrādīt vienaldzību.

Aizbildnis paliecās uz priekšu, un atskanēja dīvaina skaņa, it kā sieviete aizrīsies.

– Kā šis. Pamēģiniet labāk,» viņš nomurmināja, «pirms neviens jūs nepamana.»

Sieviete aizķēra muti, aizbildnis vaidēja. Es nometu svārkus un metos uz savu istabu, es negribēju piedalīties šajā… akcijā – es to nevaru nosaukt par tuvību. Lai gan iepriekš tādas lietas šķita kā vardarbība un riebeklība: aizbildnis satvēra savas saimnieces aiz matiem, draudēja ar kaunu un piespieda darīt dīvainas lietas. Bet man ļoti patika atrasties Adelfa rokās un sajust varu pār sevi, man patika viņa spiediens un aizmirstība. Varbūt es biju negodīga pret aizbildni un viss notika brīvprātīgi? Nezinu, galvenais, ka jutos neomulīgi no domas, ka būšu istabenes vietā. Aizbildnis mani neuzmācās, bet vērīgi skatījās, dažkārt pieskaroties manam kaklam vai sejai, ejot garām. Baidos, ka viņu piesaistīja jaunavība, kurai tika gatavots kaut kas īpašs.