Nākamajā vakarā es stāvēju uz terases un skatījos debesīs. Saules ugunīgais oranžais pusloks krāsoja to zeltainā krāsā, pilsēta, kas atrodas tālumā, atgādināja nelīdzenu melnu svītru. Uz šo sastingušo gaišo attēlu varēja skatīties veselu mūžību, bet no istabas atskanēja Šarvai balss:

– Veronija! Veronija, pasteidzies!

Es pagriezos un viņa nāca man klāt. Pinkains, dzirkstošām acīm – ziņa no drauga, tā tam ir jābūt.

«Paskaties,» Šarvai nomurmināja, sapinoties kabatās, «tas bija audumos, ko viņi jums atsūtīja.»

Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.

– Nu, kas tur ir? – Šarvai pārcēlās no kājas uz pēdu.

Sajūtot nepatikšanas, es atlocīju lapu un izlasīju: «Šodien pusnaktī aiz vecās noliktavas.»

– Veronija, kas tur ir? – Šarvai čīkstēja.

– Pagaidi.

Es aizgāju no viņas, cenšoties sakopot savas domas. Vēstule nav no drauga, šī maigā būtne neko tādu neuzdrošinās darīt. Vecā noliktava ir viena no vecākajām celtnēm pilī, jo mūra sienas knapi izturēja. Tur neviens negāja, un par to zināja tikai bieži viesi. Man galvā ienāca daudzi vārdi, bet neviens neiederējās vēstules autora lomā. Kāpēc viņiem būtu jāsatiek šīs ēnu mājvietas drūmā īpašnieka līgava? Varbūt Adelfs, bet viņš nav tik traks, lai naktī izlīstu ārā.

– Veronija? – Šarvai sev atgādināja.

Viņa paskatījās uz mani ar bažām.

– Starp audumu, vai esat pārliecināts? Vai to sūtīja Versena Muldija?

– Jā.

Auduma tirgotājs piegādāja preces visām pilsētas bagātajām ģimenēm, ikviens varēja viņu uzpirkt. Vai kalpone, kas iesaiņojusi preces, vai šoferis, vai pils kalpotāji, kas paņēmuši paku.

No istabas zvanīja pulkstenis, un es pārsteigumā pielēcu. 18:00, laiks vakariņām. Nez kāpēc atcerējos aizbildņa viltīgo skatienu – ja nu viņš nolemtu izspēlēt joku? Pēc incidenta ar Isari tas nepārsteigs.

Es nezināju, ko domāt un vai iet. Un biedējoši, un ziņkārīgi, un varētu būt noderīgi. Paldies Dievam, ēdot var nomierināties un lēnām domāt. Es teicu Šarvai sadedzināt zīmīti, izgāju koridorā un devos uz kāpņu pusi. Es centos ātrāk kustināt kājas, lai tikai paslēptos no gleznu visuresošā skatiena. Un aizbildņa istabas durvis bija vaļā un gaidīja mani kā briesmoņa mute.

Tumsas vēstneši ņirgājās, ne mazāk. Man tik ļoti patika doma par brīvību, ka tā šķita īsta, un kļuva grūtāk panest slēdzeni.

Kad es gāju garām atvērtajām durvīm, aiz tām atskanēja balss:

– Veronija, nāc iekšā.

Maiga, nesteidzīga balss, kas gaida piepildījumu – aizbildni. Es sastingu, cerot, ka iztēlojos lietas, bet viņš man atkal piezvanīja. Kāpēc tagad, pēc Adelfa vēstules un apskāviena? Gribēju steigties prom, bet aizbildnis tikai priecātos par iespēju izglītoties.

Es izdvesu, iztaisnoju muguru un uzmanīgi iegāju istabā. Es uzzināšu, kas viņam vajadzīgs, un aiziešu, es neciešu stulbas kaprīzes. Iekšā bija tumšs, pa aizkaru logu nāca tikai gaismas strēmele. Bija redzami drēbju skapju silueti, gulta ar baldahīnu un ādas krēsli, vienā no tiem sakrustotām kājām sēdēja aizbildnis. Melnā zīda fraka mirdzēja un neļāva viņam saplūst tumsā. Uz stāvapkakles bija redzams zelta raksts, un spilgti izcēlās balts kakla lakats.

«Nāc un apsēdies pie manis,» aizbildnis murrāja.

Viņš vāji pasmaidīja, bet nelikās laipns. Vēnu tīkls pie acs izskatījās kā daļa no tumsas, kas viņu ievilka sevī.

Es atbildēju, ka esmu izsalkusi un gribētu iet lejā uz ēdamistabu. Es negrasījos neko vairāk teikt un meklēt izeju – lai aizbildnis spēlē pats, ja viņš vēlas. Viņš aizdomīgi pasmaidīja un paņēma glāzi no galda.