– Sveiks, Maiks, – es atbildēju puisim, skatoties uz otru pusi. – Baidos, ka mēs nespēsim komunicēt skaidrā prātā, tāpēc iedzeram pa dzērienam, – teicu, metusi Maikam ņirbošu skatienu, izdomājot viltus smaidu.

– Tas ir labs, – Lizbeta nopūtās. – Tā nav pirmā reize, kad es pirms maiņas esmu piedzērusies, – viņa smējās.

Maiks pasmaidīja, un bija skaidrs, ka viņš neiebilst pret manu ideju. Nepagāja ilgs laiks, kad mēs pārgājām pie galdiņa un pasūtījām sev pudeli tekilas. Pēc brīža pienāca vēl viena mūsu draudzene, Nikoleja. Viņa bija vairāk Lizbetas draudzene nekā mana, taču arī mēs labi sapratāmies. Viņai ir aizdomīga pagātne, ko viņa man stāstīdama nemitīgi maldās, bet man, godīgi sakot, ir vienalga, kādu patiesību viņa slēpj. Mūsu kopīgais draugs Kriss ieradās tikai tad, kad mēs bijām gandrīz beigušas dzert. Nevaru teikt, ka biju piedzēries, bet biju pietiekami atslābis.

– Klopfere, Līza man teica, ka tevi uzmācies kāds psihopāts, – es zināju, ka viņa kaut ko pateiks. – Tu joprojām ar to nodarbojies? – Puisis dziļi ievilka cigareti, tad izelpoja pelēkos dūmus un dīvaini pasmaidīja. – Paskaties, tu esi trausla meitene. Nevajag daudz, lai viņu piespiestu, – viņš atgādināja man par manu bezpalīdzību.

Ja viņš tā nebūtu darījis, man nebūtu bijusi vajadzīga viņa palīdzība. Es būtu nokļuvusi vietējās ziņās. Tā tas ir ar Maiku.

– Nekas, – es to atmetu. – Esmu izlēmusi pati, – es lepni izteicos, pacēlusi zodu uz augšu. Vislabāk tādiem cilvēkiem kā viņš neizrādīt vājumu. Viņš to var sajust jūdzes attālumā.

– Nāc, Klopfer, – Maiks pasmaidīja, metot roku Lizai ap plecu, kura, šķiet, mūs nemaz nedzirdēja, ieurbusies savā viedtālrunī. Nikolete aktīvi sarunājās ar Krisu. Un šis puisis bija vienīgais, kurš nedomāja, ka ir pietiekami gudrs, lai tiktu pie manis. – Tu esi kā nabaga klibs pīlēns. Es nekādi nevaru noticēt, ka tu kaut ko esi izdarījusi. Nekādu aizvainojumu, labi? Nekādu apvainojumu pret sievietēm.

Es biju aizmirsis, kāds viņš var būt āksts. Viņš ir jauks puisis, bet pārāk daudz runā. Viņš arī ir kretīns. Agrāk viņš bija vēl sliktāks. Līza ir paveikusi labu darbu ar viņu, bet nepietiekami.

– Atstāj viņu mierā, Maiks, – nopriecājās Līza, raustīdama viņu plecā. Izrādījās, ka viņa visu bija dzirdējusi. – Es tev par to neteicu, lai uztrauktu Eileenu. Tagad viss ir kārtībā, un psihopāts ir prom, – Liza pasmaidīja, tad atkal viņu iebakstīja. – Un noslēgsim šo tēmu, – viņa labi prata viņu aizbāzt.

– Kādēļ, pie velna, tu vispār gāji uz randiņu ar puisi no iepazīšanās vietnes? – Nikolete nopriecājās. – Tev paveicās, citādi tu būtu turējusies līdzi. Vai tu neskaties televīziju un nezini, kā tas ir? – Es neesmu skatījusies televīziju jau divus gadus. Viss, kas tev vajadzīgs, ir internetā.

– Puiši, beigsim par to runāt. Jā, es kļūdījos. Es visiem veltīju daudznozīmīgu skatienu, un tikai Maiks turpināja mani izsmiet.

– Ja tev kaut kas būs vajadzīgs, Klopfer, laipni lūdzam, – teicu, – es ņemšu vērā, bet nedomāju, ka izmantošu. – Es negribu, lai kaut kas atgadītos ar manas draudzenes draudzeni,» un viņš atkal uzjautrināja Līzi, kura jau bija zaudējusi pacietību ar viņa jokiem.

– Ak, Maiks, tu esi tik labs pret mani, – es pasmaidīju. – Es noteikti izmantošu tavus pakalpojumus, ja man radīsies kāda ķibele,» pēc tam visi smējās, un tikai Maiks sēdēja ar akmeņainu seju.

– Es neesmu tavs izsaukuma puisis, Klopfer, – Maiks pievēra acis, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Es tikai piedāvāju palīdzību, jo man ir apnicis no sievietēm, kuras domā, ka visu var izdarīt pašas. Tu nevari darīt tādus niekus.