– Ir vērts savā istabā uzvilkt aizkarus vai vismaz aizkariņus. Skats ir lielisks, Eilen, – es pat nezinu, kā tagad rīkoties. – Tu atgriezies, ieslēdzis gaismu, tad izģērbies un ilgi gulēji uz gultas šajās apakšbiksēs, – es cieši saspiedu acis un sāku vēlēties, lai tas viss būtu tikai sapnis. – Un tad…

– Aizklusi!» es kliedzu, pārtraucot viņu. – Tu esi slims, Stīvs. Es dzīvoju desmitajā stāvā, un tuvumā nav nevienas mājas, kur mani varētu redzēt no šāda attāluma, – es viņam teicu. – Ja vien tu neesi tāds attīstīts briesmonis kā tu, – es dusmīgi sacīju, rādīdams uz viņu ar pirkstu.

– Man tas patika, – Stīvs ar smaidu pieskārās.

– Kas tev patika? – Es nopriecājos, būdams gatavs jebkurā brīdī uzbrukt trakajam vīrietim.

– Tu apakšveļā, un tas, kas sekoja pēc tam, – viņam tagad vajadzēja klusēt, bet viņš turpināja mani izsmiet. – Nedomā par to. Es neesmu šajā lietā. Tu pats mani izprovocēji, piedāvājot uzminēt šādu smalkjūtību. Uzmanies, ko tu saki un ko vēlies.

– Jūs gribat teikt, ka nekad nevienam citam tā neesat darījis? – Es pasmaidīju, tam, protams, neticot.

– Man tiešām nav laika. Turklāt es neesmu pusaudzis, kas lūkos uz meitenēm pa logiem. Man tas nemaz nepatīk, – es varēju teikt. – Taču tā bija laba doma izspiegot manu nākamo sievu. Es gribēju atrisināt tavu noslēpumu, – es teicu, un tad es uzvārījos.

Es piecēlos no krēsla un uzkāpu pāri galdam pie šī trakā vīrieša, kurš tobrīd postīja manu dzīvi. Es plānoju viņu sist ar rokām, līdz tās asiņoja, bet viņš neļāva man sist ne reizi. Pagāja tikai pāris sekundes, un es jau gulēju ar muguru uz galda, plaukstām piesprādzējies pie viņa. Tas nesāpēja, bet nebija nekāda veida, lai es atbrīvotos. Klusu un skatienu. Nez, vai viņš tagad vēlas mani nogalināt.

– Kāpēc tu mani gribi? – Es klusu atbildēju, vērojot, kā viņa acis pārlaidās pa manu seju. – Es esmu tikai meitene. Man nav nekā, ko tev piedāvāt. Es nekādi nevaru tev palīdzēt. Es neesmu tam piedzimusi, – es, šķiet, mēģināju viņam likt saprast, ka tas neizdosies.

– Tā ir taisnība, Eileen, – Stīvs piekrita, pievēršot man sāpīgu skatienu. – Tu esi piedzimis, lai tev būtu ģimene. Ne tam,» es negaidīju, ka viņš to pateiks. – Bet tevi kaut kas maldina. Tev ir kaut kas, ko man piedāvāt.

– Es tā nedomāju, – es pagriezu galvu uz gludā galda.

– Nav nekādas misijas, Eilen, – Stīvs smaidīgi sacīja, atlaižot vīriņu. – Tev nekas nav jādara. Es tevi nekādā veidā nesagatavoju. Viss, kas tev jādara, ir jācieš mana sabiedrība. Tev nav jābaidās no nekā manā tuvumā. Vienkārši paraksties, un tu jutīsies labāk, – viņš saka maigi, hipnotizējot mani ar laipnu, bet neīstu skatienu. Viņš kaut ko slēpj. Tā tas nemaz nav.

– Es tam nevaru piekrist, – es nostājos uz vietas. – Lūdzu, nepieskaries man. Tu mani biedēsi, – lūdzu viņu, pamanot izmaiņas viņa skatienā. – Es nevēlos, lai mani pieskaras kāds, kurš nogalina. Uzskatiet to par manu principu.

Es negaidīju, ka viņš tagad atlaidīs manas rokas. Domāju, ka viņš turpinās mēģināt mani pierunāt, bet viņš darīja ko citu, it kā būtu bijis man ļauns vai arī uzskatīja to par izaicinājumu.

– Vai jūs domājat, ka mans pieskāriens atšķirsies no citiem? – Stīvs maigi pajautāja, noliecies tuvu manai sejai. – Varbūt tev tie patiks, – sacīja Stīvs, viegli paberzējot degunu pret manu kreiso vaigu. Es jutos tā, it kā mani būtu aplaistījusi ar ledainu ūdeni. – Es negrasos tevi sāpināt, – viņš sacīja, piespiedu kārtā pieskaras ar lūpām manām.

Tikai pēc dažiem mirkļiem es sapratu, ka tas patiešām notiek, un sāku raustīties. Taču viņa rokas ir tik spēcīgas, ka nav pat vērts mēģināt. Es tikai zaudēju spēku. Jā, viņa skūpsts nebija kā kaut kas briesmīgs, gluži pretēji, kaut kas jutekliskāks un karstāks, bet es zināju, ka nupat esmu saskārusies ar briesmoni, kas varētu būt pavedinošs vai pat vilinošs.