– Lai tā būtu nauda, – viņam šķita, ka viņš saka nepareizi, bet arī ar to viss bija kārtībā. – Tik daudz, ka tev vairs nebūs jāiet uz nepilnas slodzes darbu, un tev vispār nebūs ilgi jāstrādā, – viņš zināja arī par nepilnas slodzes darbu. Par to zināja visi kaimiņos. Es neesmu pārsteigta.

– Kas tu esi?» es mainīju tēmu, pamanījusi, kā viņš uz šo jautājumu sašūpojās. Vau, viņš arī prot izrādīt emocijas. – Runā, ka tev ir daudz vārdu. Ko tas nozīmē? Kāds ir tavs īstais vārds, Stīvs? – Tagad es viņu hipnotizēju ar savām acīm.

Viņš acīmredzot ir traks, un viņš lūdz, lai es kļūstu par viņa viltus sievu. Dievs pasargā mani no šīs likteņa dāvanas. Viņa izskats nekompensē to, ka es no tā visa esmu nobijusies. Šādās reizēs es pārstāju ticēt patiesai mīlestībai un attiecībām. Tā nav dāvana no augšas. Mīlestība, visticamāk, pieder tiem, kas tai izmisīgi tic, un tādu ir palicis ļoti maz. Apkārt ir tikai maldināšana un viltus. Viņi pat izdomājuši šīs fiktīvās laulības. Viņi ir apgānījuši tik brīnišķīgu rituālu.

– Tu esi smieklīgs, viņš arī ir smieklīgs. – Jūs domājat, ka tas nav mans īstais vārds, bet jūs turpināt mani tā saukt.

– Man tevi kaut kā jāsauc, – es izpletu rokas, saprotot, ka esmu pateikusi kaut ko muļķīgu.

– Cilvēki par mani saka daudz ko, bet ne viss ir taisnība, – viņš atrunājās. – Tu zini manu īsto vārdu. Tu vari būt drošs. Vai tagad tu piekrīti būt mana sieva? – Man vajadzēja dzirdēt, ar kādu toni viņš man to jautāja. Citādos apstākļos un ja viņš nebūtu tik noslēpumains jēriņš, es, iespējams, būtu piekritusi, bet, protams, ne uzreiz.

– Nē. Es redzu, ka tu esi… citāds, – es teicu. – Cilvēki ap tevi kļūst saspringti, un es arī. Man ir sajūta, ka tu kaut ko slēpji. Kāpēc tu vēlies viltus sievu? Paskaidrojiet man to tagad, un varbūt es padomāšu par jūsu piedāvājumu, – tas bija klajš meli, es tikai gribēju saprast, kāpēc. Es nevēlos precēties pa īstam. Man tas ir pazemojoši. Pat par naudu.

– Tagad es nevaru tev to pateikt. Es tev jau teicu, – es zināju, ka tā būs atbilde, bet bija vērts pamēģināt. – Tev tomēr ir jāsaka «jā». Šī ir pēdējā reize, kad es atnācu ar tevi jauki aprunāties, – es biju ļoti nervoza, un viņš to pamanīja. – Neuztraucieties. Šovakar jūs mierīgi aiziesiet kopā ar saviem draugiem. Es tevi neapturēšu.

Tātad no rītdienas viņš man sagādās elli? Ir pienācis laiks izspēlēt savu trumpi.

– Es aiziešu uz policiju, – es teicu, nedaudz noliecoties uz priekšu. – Mēs redzēsim, ko jūs teiksiet.

– Jā, tā būs problēma. Bet tā ir atrisināma problēma, viņš vienkārši nepadosies. Šis puisis ir ļoti pašpārliecināts. – Es tev pat neko neteikšu.

– Kas tu esi? – Es viņam atkal uzdevu šo jautājumu. – Vai jūs esat man sekojis? Vai jūs tiešām visu par mani zināt? Tieši to jūs netieši norādījāt savā sarakstē.

– Eileena Klopfere nav tik noslēpumaina, un par viņu bija viegli uzzināt, – es neesmu pārsteigta, bet brīnos, vai viņš zina vēl kaut ko. – Biogrāfija ir atpazīstama lieta. Nav vajadzīgs īpašs talants, lai šīs zināšanas būtu. Interesantāk ir tas, kas ir tevī pašā.

– Tātad jūs lasāt cilvēkus kā atvērtas grāmatas un pamanāt visu apkārt? – Es jautāju. Es nolēmu to nodot citiem cilvēkiem. Es negribēju, lai viņš tieši tagad uzminētu manas īpatnības. Man tās nemaz nepatīk.

– Es joprojām mācos, – Stīvs paraustīja plecus. – Vērot un atcerēties – tas ir ļoti interesanti. Pārbaudīsim to.

Es pagrozīju galvu. Apskatīju cilvēkus, kas atradās viņam aiz muguras. Šovakar ir daudz cilvēku, un es nedomāju, ka man būtu no kā baidīties tik lielā pūlī. Es kliegšu, un visi mani dzirdēs. Kriss un Nikoleja stāvēja pie bāra un rādīja man zīmes, kuras es nesapratu.