– Vai mēs esam iesprostoti? – viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu.

Viņš norādīja, lai stāvētu pie sienas. Es piecēlos tā, lai mani nevarētu redzēt. Saša arī piecēlās pie pretējās sienas un pārvērtās par baumām.

Mums nebija ilgi jāgaida. Drīz vien no kāpņu puses atskanēja klusi soļi. Spriežot pēc skaņas, vīrietis bija viens. Viņš lēnām uzkāpa uz otro stāvu, apstājās pie pēdējā pakāpiena un acīmredzami paskatījās apkārt. Saša ar trīcošām rokām izlēca no savas slēptuves un raidīja vairākus šāvienus ar tukšām lodēm. Viņi visi sasniedza savu mērķi.

«Skriesim,» viņš pārāk skaļi teica un metās tālāk pa gaiteni.

Mēs iegriezāmies tieši pirmajā istabā, kurā sastapāmies, gandrīz gaiteņa galā. Šoreiz mums paveicās: tas tika cauri un tika izvests lielā zālē. Griestu gandrīz nebija, trešā stāva sienas bija skaidri redzamas caur lielu caurumu.

– Lodes?! – atskanēja neapmierināts čuksts.

– Jā, šeit mēs izmantojam šaujamieročus ar tukšām patronām. Galvenais nešaut galvā,» klusi atbildēju arī es, neaizmirstot ar acīm patrulēt pie ieejas, kurā ieskrējām.

«Vai šis čalis jums nepateiks, kur mēs skrējām?» – Saša nedaudz atvilka elpu un atjēdzās.

– Nē, tas ir aizliegts.

– Vai no šejienes var tikt uz trešo stāvu?

– Padomā pats! – es biju nokaitināts. Galu galā es nebiju vadītājs, un man nebija jāpieņem lēmumi par kustību.

– Vai tu vari uzkāpt?

Bija dzirdami soļi. Šoreiz skaidri gāja divi cilvēki. Mēs abi pievērsām uzmanību. Saša klusībā norādīja ar rādītājpirkstu uz augšu, tad īkšķi uz koridoru, tad ar īkšķi nobrauca gar kaklu un parādīja divus pirkstus. Viņš pats ieņēma pozīciju netālu no ieejas un notupās.

Es ātri un gandrīz klusi sāku skriet un satvēru no sienas izsprausto stiegrojumu. Akmeņi krita, un tas neizbēga no ausīm tiem, kas staigāja pa gaiteni. Soļi paātrinājās. Es ātri piecēlos, apgūlos uz grīdas trešajā stāvā pretī ieejai istabā, sagatavoju pistoli un aizturēju elpu.

Istabā lēnām ienāca divi vīrieši ar ieročiem gatavībā. Paskatījāmies apkārt. Abi jau bija manā redzeslokā, bet es gaidīju.

Atskanēja pirmais šāviens. Ar acs kaktiņu es pamanīju, kā Saša atripojās atpakaļ. Brīdi vēlāk uzšāvu uz otro un arī ātri atgriezos. Tad viņa uzlēca kājās un klusi virzījās uz kāpnēm. Nedaudz vēlāk parādījās Saša un, ar acīm rādot uz augšu, neapstājoties gāja cauri trešajam stāvam.

Otrais kāpņu posms starp trešo un ceturto stāvu pa pusei nebija. Grupas līderis apstājās un paskatījās uz šo slazdu. Es redzēju, cik šausmīgā stāvoklī mēs atradāmies: tāpēc, ka trūka laiduma daļas, mēs bijām labi redzami no apakšas un arī lieliski redzami no augšas. Pārdomu laiks noteikti beidzās un bija jārīkojas. Kaut kur otrā stāva rajonā bija dzirdami šāvieni.

– Vai tev izdosies? – Saša beidzot jautāja.

Man nevajadzēja divreiz jautāt, un es īsi noskrēju. Šoreiz lēciena augstumam vajadzēja būt mazākam, taču uzkāpšana uz augšu bija daudz grūtāka pakāpienu platuma dēļ. Atrodoties pirmajā, sāku iztaisnot rokas un ķermeni uz augšu, un drīz vien ar ceļgaliem varēju atspiesties uz pirmo.

Sanija tikmēr gāja pa betona siju līdz sienai, uzlēca un noliecās pie dzelzs kronšteina un sāka ķerties pie kronšteina, kas atradās nedaudz augstāk un nedaudz tuvāk ceturtajam stāvam. Viņš tik tikko paguva piecelties līdz grīdai un gandrīz uzreiz varēja piecelties kājās.

No gaiteņa otra gala parādījās figūra. Es uzreiz reaģēju un skarbi uzvilku Sašu uz piekto stāvu. Šī kustība nepalika nepamanīta un no aizmugures bija dzirdama ložu skaņa, kas atsitās pret betonu. Tehniķis nošāva

Pasha, tāpēc visas lodes tika garām.

Mēs uzlidojām un abi skaidri dzirdēja, ka mūs dzenā.