Ņikita vīlusies novērsās un sāka skatīties uz galdu. Drīz Vaņa atgriezās ar četrām alus glāzēm. Vispārējā saruna nekad nevedās labi. Egors un Maša čukstēja par kaut ko savu, Vaņa ar kādu sarakstījās pa mobilo tālruni, un Ņikita un Vlads skumji ieskatījās savās krūzēs, un viņa brālis neņēma ne malku.

Pēkšņi sajutos nevietā, jo tikai tagad atcerējos, ka šai kompānijai nepatīk sveši cilvēki un viņi nesteidzas būt atklāti citu priekšā, un it īpaši, kad viņiem šādi, neprasot, uzmet. Tas var būt mans brālis, bet man vajadzēja viņus brīdināt. Vismaz brīdināt. Kopējais noskaņojums strauji pazeminājās.

Vlads sāka piecelties no vietas, es jautājoši paskatījos uz viņu.

«Es smēķēšu,» viņš atbildēja. Es pamāju ar galvu un atgriezos, lai skatītos uz glāzi, kas jau bija gandrīz tukša.

«Klau, es būtu varējis tevi vismaz brīdināt, ka nebūsi viens,» es pacēlu skatienu uz Jegoru un sastapu viņa skatienu. «Mēs neiebilstam, tikai nedaudz negaidīti.» Un mēs skaidri redzam, ka arī viņš ir apmulsis.

«Viņš nav pieradis pie šādām iestādēm un vispār viņam patīk dzert tikai viskiju,» es to ātri pamāju.

– Tad kāpēc viņš šurp vilkās? – Nikita asi uzdeva jautājumu, bet man nebija laika uz to atbildēt. Es pagriezos pret Ņikitu un kaut kas asi iespieda mani labajā pusē.

– Antons?! Jūs nevarat sēdēt šeit! Es šodien esmu kopā ar Vladu! Viņš tevi nogalinās! – Sāku pļāpāt pēc tam, kad pagriezos pa labi un ieraudzīju savu kolēģi, ja tā var nosaukt, no IeM, un pusslodzi vecu paziņu, kas nu bija ģērbusies parastās civildrēbēs.

Antons klusēdams izņēma no kabatas saburzītu, netīru papīru un pasniedza to man. Uzmanīgi paņēmusi palagu no viņa rokām, es to atlocīju un elpa aizrāvās kaklā.

– Kas tas ir? Vai šie vārdi ir uz papīra? Pašnāvības piezīme? «Tas ir Seryogas rokraksts,» es teicu, aizelsusies. Manās rokās bija parasts rūtains piezīmju blociņš. Viņš vienmēr rakstīja par tiem, kad es devu uzdevumus. Abiem dvīņiem vienmēr līdzi bija burtnīcas un pildspalvas, lai neko neaizmirstu un nesajauktu.

No labās puses bija dzirdama apslāpēta skaņa, kas skaidri izteica sāpes.

«Es teicu, ka netuvojies viņai pēc stundām,» es dzirdēju.

Lasot, rindas peldēja manu acu priekšā, visas skaņas pazuda, izņemot plaukstošo sirdspukstu krūtīs. Savās rokās es turēju labās rokas pašnāvības vēstuli.

Ar grūtībām atgriezties realitātē, nepaceļot acis, es pasniedzu zīmīti brālim.

– Kas tas ir? – viņš uzdeva to pašu jautājumu. Es pagriezos pa labi un redzēju, kā viņš ar vienu roku cieši saspiež Antona plecu un ar otru turēja netīru papīru.

«Laid viņu vaļā,» es pavēlēju kapa balsī. Vlads atspieda roku, un Antons atviegloti nopūtās. «Tagad pastāstiet man,» es pagriezos pret savu kolēģi.

«Šodien viņi mums atnesa šo zīmīti, un tajā ir tavs vārds.» Šo zīmīti man uzreiz iedeva, un es atpazinu Sergeja rokrakstu,» viņš man izmisīgi stāstīja, cenšoties neskatīties uz mani.

– Kas to atnesa? «Es jautāju, nespēdama izrunāt ne vārda.

– Vecā kundze, viena no vietējiem. Viņa paņēma zīmīti un bija noraizējusies par plašajiem asins traipiem un teksta saturu. Jūs saprotat, ka līķa atrašana ir tikai laika jautājums, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.

Šie vārdi man bija kā nazis sirdī, bet es lieliski sapratu, ka šoreiz Antonam bija taisnība. Asins pēdas patiešām bija ļoti lielas, asinis noteikti bija īstas, un nebija šaubu, ka tas ir Seryogas rokraksts.

– Vai jūs veicāt analīzi? – Vlads pārtrauca. – Asins un pirkstu nospiedumu analīze.

«Tika paņemti pirkstu nospiedumi, fragments ar asinīm aizvests uz laboratoriju, taču viņa asinis joprojām nav datubāzē. Vajag meklēt līķi un viņi jau meklē, tiklīdz būs rezultāts, tūlīt paziņos,» Antons pieklājīgi atbildēja.